Pērkondārds

-   Es tev visu pateikšu. Jā. Viņš izauga, lai kļūtu par asinskāro premjerministru!

Seils izvilka baltu zīda kabatlakatiņu un noslaucīja seju. Kailā galva spīdēja no sviedriem. - Visu mūžu pret mani izturējās šādā veidā, - viņš turpināja. - Nav svarīgi, cik veiksmīgs esmu kļuvis, cik naudas esmu nopelnījis, cik cilvēkiem esmu devis darbu. Es jopro­jām esmu izsmiekla objekts. Joprojām esmu Herods Smirdīgais, aitu gans, libāniešu klaidonis. Labi, jau četrdesmit gadus esmu plānojis savu atriebību. Un ta­gad beidzot ir pienācis mans laiks. Ņirgas kungs…

Ņirgas kungs piegāja pie pretējās sienas un nospieda pogu. Alekss pieļāva, ka no grīdas parādīsies apslēpts biljarda galds, bet tā vietā uz visām sienām noslīdēja paneļi, no griestiem līdz pat grīdai izveidojot ekrānus, kuri nekavējoties sāka ņirbēt. Uz viena no ekrāniem Alekss varēja redzēt pazemes laboratoriju, uz otra - konveijera līniju, uz trešā - lidlauka skrejceļu, uz kura atradās ratiņi ar pēdējo kravu. Visur vīdēja novēro­šanas kameras, un Seils varēja redzēt jebkuru savas karalistes stūrīti, neizejot no istabas. Bet Aleksā tas neizraisīja ne mazāko izbrīnu.

-    Pērkondārdi ir apbruņoti un sagatavoti. Un vēl kas - tev taisnība, Aleks. Katrs no tiem satur, kā pa­reizi izteicies, datorvīrusu. Bet tas, ja tev tā tīk, ir mans aprīļa joks. Tāpēc ka vīruss, par kuru mēs ru­nājam, ir bakas. Protams, Aleks, tās ir ģenētiski modi­ficētas, lai padarītu tās ātrākas un spēcīgākas… daudz nāvējošākas. Viena karote šīs vielas varētu iznīcināt veselu pilsētu. Un mans Pērkondārds ir daudz, daudz spēcīgāks. Šobrīd tas ir izolēts un samērā drošs. Bet šopēcpusdien mēs grasāmies sarīkot mazu ballīti Zi­nātnes muzejā. Visas britu skolas būs tajā iesaistītas ar skolēniem, kuri būs sapulcējušies pie šiem jauka­jiem, jaunajiem, spīdīgajiem datoriem. Un dienas vidū, tieši pulksten divpadsmitos, mans vecais draugs prem­jerministrs teiks runu, ar kuru pats būs ļoti apmieri­nāts, un tad viņš nospiedīs pogu. Viņš pat domās, ka ir palaidis datorus, un viņam būs taisnība. Nospiežot pogu, viņš būs palaidis vīrusu, un šonakt ap pusnakti Lielbritānijā vairs nebūs neviena skolēna, un prem­jerministrs raudās, atceroties dienu, kad pirmo reizi pazemoja Herodu Seilu!

-   Jūs esat traks! - iesaucās Alekss. - Šonakt pus­naktī jūs būsiet cietumā.

Seils pamāja ar roku. - Es tā nedomāju. Tajā brīdī viss jau būs noticis, kam vajadzēs notikt, un es jau būšu tālu prom. Es šajā lietā neesmu viens, Aleks. Man ir iespaidīgi draugi, kuri mani ir atbalstījuši.

-   Jasens Gregorovičs.

-    Tu esi padarbojies! - Seils likās pārsteigts, ka Alekss zina šo vārdu. - Jasens strādā ar cilvēkiem, kuri man ir palīdzējuši. Vārdiem un tautībai nav no­zīmes. Tu būsi pārsteigts, uzzinot, cik daudz valstu pasaulē neieredz angļus. Sāksim ar to, ka tā ir lielākā daļa Eiropas. Bet vienalga… - Viņš sasita plaukstas un atgriezās pie rakstāmgalda. - Tagad tu zini patiesību. Esmu priecīgs, ka varēju tev to izstāstīt. Tu pat nevari iedomāties, kā es tevi ienīstu. Pat tad, kad spēlēji ar mani šo stulbo snukeru, cik liels prieks man būtu bijis tevi nogalināt. Tu esi līdzīgs tiem, kas bija man apkārt skolas laikā. Nekas jau nav mainījies.

-    Jūs neesat mainījies, - Alekss sacīja. Viņa vaigs joprojām sūrstēja pēc Seila pļaukas. Bet viņš bija dzir­dējis pietiekami. - Man žēl, ka jūs skolā tā pazemoja, - viņš teica. - Daudzus skolā pazemo. Bet viņi nekļūst par briesmoņiem. Jūs tiešām esat traks, Seila kungs. Un jūsu plāns izgāzīsies. Es esmu izstāstījis MI6 visu, ko uzzināju. Viņi jūs gaidīs Zinātnes muzejā. Tāpat kā tie vīri baltajos halātos.

Seils iesmējās. - Piedod, bet es tev neticu, - viņš no­teica. Pēkšņi viņa seja kļuva akmenscieta. - Un, iespē­jams, esi aizmirsis, ka es tevi brīdināju nemelot man.

Ņirga paspēra soli uz priekšu un uzsita ar naža as­meni sev pa plaukstu.

-    Es gribētu redzēt, kā tu mirsi, - Seils noteica. - Diemžēl man ir neatliekamas darīšanas Londonā. -

Viņš pagriezās pret Ņirgu. - Tev jānāk man līdzi uz helikopteru. Tad atgriezies un nogalini šo puiku. Dari to lēnām. Dari to sāpīgi. Mums vajadzēja pietaupīt mazliet tā baku vīrusa. Bet esmu pārliecināts, tu izdo­māsi kaut ko daudz interesantāku.

Viņš piegāja pie durvīm, tad apstājās un pagriezās pret Alekšu.

- Ardievu, Aleks. Nebija patīkami ar tevi iepazīties. Bet izbaudi savu nāvi. Un atceries, tu esi tikai pirmais, kurš…

Durvis aizvērās. Alekss palika telpā viens, pieāķēts ar roku dzelžiem pie krēsla, kur viņam aiz muguras stikla krātiņā lēni pārvietojās milzīgā medūza.

DZIĻIE ŪDEŅI