Pērkondārds

Alekss centās atbrīvoties no krēsla. Plaukstu locī­tavas bija nobrāztas un asiņainas, bet dzelži - pārāk cieši. Pēc pusstundas, kad Ņirga vēl nebija atgriezies, Alekss centās sadabūt savu pūtīšu krēmu, ko bija iedevis Smiters. Viņš zināja, ka tas saēdīs roku dzel­žus dažās sekundēs. Viņš varēja sataustīt, kur tas bija ielikts - armijas bikšu ārējā kabatā ar rāvējslēdzēju. Bet pirksti tam netika klāt. Trūka tikai dažu centi­metru. Viņš centās vēlreiz, bet nekas nesanāca. Tas viņu tracināja.

Zēns izdzirdēja helikoptera troksni un saprata, ka Seils jau ir ceļā uz Londonu. Alekss nodrebēja no tā, ko Seils bija teicis. Sis multimiljonārs tiešām bija traks. Tas, ko viņš plānoja, bija kaut kas neticams - masu slepkavība, kas iznīcinātu vairākas britu paaudzes. Alekss centās iedomāties, kas varētu notikt. Desmi­tiem tūkstoši skolēnu sēdēs klasēs, sapulcējušies ap saviem jaunajiem Pērkondārdiem, gaidot brīdi tieši dienas vidū, kad premjerministrs teiks runu un no­spiedīs pogu, palaižot datorus kopējā tīklā. Bet tā vietā atskanēs šņākoņa un mazs nāvējošā baku vīrusa mā­konis izplatīsies pa ļaužu pilno telpu. Un pēc dažām minūtēm visā valstī sāksies cilvēku bojāeja. Aleksam pat negribējās domāt par to. Tas bija šausminoši. Un tas sāksies dažu stundu laikā. Viņš ir vienīgais, kurš to var apturēt. Bet šeit nu viņš ir - saistīts, nespēdams pat pakustēties.

Atvērās durvis. Alekss atgriezās, baidīdamies ierau­dzīt Ņirgas kungu, bet tā bija Nadja Vola, kura iestei­dzās, ātri aizvērdama aiz sevis durvis. Viņas bālā seja bija pietvīkusi un acis aiz briļļu stikliem likās sabiju- šās. Viņa pienāca pie zēna.

-   Aleks!

-   Ko jūs gribat? - Alekss atvirzījās. Tad atskanēja klikšķis un zēna rokas bija brīvas. Viņa atslēdza roku dzelžus! Alekss piecēlās, brīnīdamies, kas notiek.

-   Aleks, uzklausi mani, - Vola teica. Vārdi pār viņas dzelteni krāsotajām lūpām vēlās ātri un klusi. - Mums nav vairāk laika. Es esmu šeit, lai tev palīdzētu. Es strādāju ar tavu tēvabrāli - īenu Raidera kungu, - viņa pārsteidza Alekšu. - Jā. Esmu tavā pusē.

-   Bet man neviens neteica…

-   Tev bija labāk neko nezināt.

-   Bet… - Alekss apmulsa. - Es jūs redzēju pie zem­ūdenes. Jūs zinājāt, ko Seils dara…

-   Es neko nevarēju darīt. Ne tad. To ir pārāk grūti paskaidrot. Mums nav laika runāties. Tu gribi viņu apturēt, vai ne? Visi telefoni šajā mājā ir kodēti. Tu tos nevari izmantot. Bet man birojā ir mobilais.

Alekss joprojām bija aizdomu pilns. Ja jau Nadja Vola tik daudz zināja, kāpēc viņa necentās apturēt Seilu jau agrāk? Tomēr viņa atbrīvoja Alekšu - un Ņirgas kungs varēja būt atpakaļ jebkuru mirkli. Viņam nebija citas izvēles kā vienīgi noticēt. Viņš sekoja Nadjai laukā no istabas, ap stūri un tad augšā pa kāpnēm, apstājoties pie kailas sievietes, kādas grieķu dievietes, statujas, kas atradās stūrī. Vola uz brīdi pastiepa roku pret sta­tujas roku.

-   Kas ir? - Alekss apjautājās.

-   Noreiba galva. Tev jāiet tālāk. Pirmās durvis pa kreisi.

Alekss pagāja viņai garām kāpņu laukumā. Ar acs kaktiņu viņš manīja, kā Nadja noliec statujas roku. Roka sakustējās… svira. Tajā pašā brīdī viņš saprata, ka tā ir viltība, bet bija jau par vēlu. Viņš skaļi iebļā­vās, kad grīdā paslēptā lūka atvērās zem kājām, centās apturēt krišanu, bet nekas nebija izdarāms. Nokritis uz muguras, zēns slīdēja lejup cauri grīdai pa plast­masas tuneli, kas zem viņa izvērsās spirālē. Laižoties lejā, viņš dzirdēja, kā Nadja Vola uzvaroši smejas, un tad viņš jau bija prom, bezcerīgi cenšoties atrast kādu atbalsta punktu sānos un saspringti iztēlojoties, kas varētu būt šī kritiena beigās.

Pēc piecām sekundēm kritiens beidzās. Plastma­sas spirāle viņu izmeta laukā. Alekss pat nepaspēja ievilkt elpu, kad ar milzīgu plunkšķi bija aukstā ūdenī. Kādu brīdi viņš neko neredzēja, cenšoties atgūt elpu. Tad viņš jau bija virspusē un attapās milzīgā stikla tvertnē, kas bija pilna ar ūdeni un akmeņiem. Tas, kur viņš bija nonācis, bija kaut kas šausmīgs.

Vola viņu bija iegrūdusi akvārijā, kur peldēja mil­zīgā medūza: Heroda Seila Portugāles cilvēkēdāja. Tā bija ilūzija, ka Alekss nekad te nevarētu nonākt. Viņš ieraudzīja medūzu tālākajā pretējā stūrī. Simtiem tās briesmīgo taustekļu ūdenī šūpojās un grozījās. Abus nekas nešķīra. Alekss centās turēties visiem spēkiem, lai nekristu panikā. Viņš uzmanīgi apmeta ūdenī kū­leni, uzmanoties, lai nekas neradītu briesmas. Medū­zai nebija acu. Tā nezināja, kur viņš atrodas. Tā neva­rētu… nevarētu uzbrukt.