Pērkondārds

Alekss atlaida stūri, paķēra harpūnu un izšāva. Tā nozibēja gaisā. Jojo, kas bija piestiprināts pie Alekša siksnas, sagriezās un izstiepās kādus trīsdesmit met­rus speciāli veidotajā neilona auklā. Harpūnas gals ieurbās lidmašīnās apakšdaļā. Alekss sajuta, kā tiek plēsts gandrīz uz pusēm, kad auklas galā tika izrauts no džipa. Pēc dažām sekundēm viņš jau bija četrdesmit piecdesmit metrus virs skrejceļa, šūpojoties zem lid­mašīnas. Džips zaudēja kontroli un novirzījās no ceļa. Abas pārējas mašīnas centās izvairīties no tā, bet tas neizdevās. Notika sprādziens, un uguns bumba un pe­lēku dūmu mutulis sekoja Aleksam, mēģinot viņu sa­grābt. Pēc mirkļa atskanēja otrs sprādziens. Kādu brīdi trešā mašīna centās izvairīties no abām, bet brauca pārāk ātri. Tā ietriecās degošajos vrakos, izšļūca cauri, apmetās apkārt un, turpinot kaukt, slīdēja uz muguras pa skrejceļu, pirms arī to apņēma liesmas.

Alekss redzēja tikai nedaudz no tā visa. Viņš karā­jās zem lidmašīnas tievā, baltā auklā, riņķodams ap­kārt un apkārt, kamēr viņu cēla arvien augstāk gaisā. Viņu apņēma vējš, apdedzinot seju un padarot gan­drīz kurlu. Viņš pat nevarēja sadzirdēt propellerus, kas bija tieši virs galvas. Siksna griezās viduklī. Viņam bija grūti elpot. Izmisis viņš grābstījās gar jojo, cen­šoties iegūt vajadzīgo kontroli. Vienīgā poga… viņš to nospieda. Mazs, spēcīgs motoriņš sāka satīt virvi. Jojo rotēja ap siksnu, ievelkot auklu. Ļoti lēni, pa centimet­ram, Alekss tika pievilkts arvien tuvāk lidmašīnai.

Viņš uzmanīgi pasniedzās pēc harpūnas. Lidmašī­nas aizmugurē bija durvis, un, kad viņš izslēdza jojo mehānismu, tad bija jau pietiekami tuvu, lai aizsniegtu rokturi. Viņš vēlējās uzzināt, kurš vada lidmašīnu un kurp tā dodas. Pilotam vajadzēja redzēt, kas noticis uz skrejceļa, bet viņš nevarēja dzirdēt harpūnu. Viņš nevarēja zināt, ka uzņēmis vēl vienu pasažieri.

Atvērt durvis izrādījās grūtāk, nekā Alekss bija iedomājies. Viņš joprojām šūpojās zem lidmašīnas, un katru reizi, kad jau bija pavisam tuvu rokturim, vējš viņu atpūta atpakaļ. Viņš joprojām ar grūtībām varēja kaut ko saskatīt. Vējš bija sadzinis asaras acīs. Divreiz jau zēna pirksti bija sataustījuši rokturi, un vajadzēja tikai to nospiest, pirms viņš atkal tika aizpūsts prom. Trešo reizi viņš centās sagrābt rokturi, un tas jau izdevās daudz labāk, bet roktura nospiešana prasīja visus spēkus.

Durvis atgāzās vaļā, un Alekss pa lūku ierāpās iekšā. Viņš atskatījās. Skrejceļš jau bija kādus trīssimt met­rus zem viņa. Lejā liesmoja divi ugunskuri, bet šādā attālumā tie izskatījās kā divi sērkociņi. Alekss sariti­nāja jojo, lai atbrīvotu sevi. Tad viņš sataustīja bikšu jostu un izvilka ieroci.

Lidmašīna bija tukša. Tikai kaut kādi atsevišķi saiņi vīdēja tālumā, tos Alekss skaidri nesaskatīja. Bija tikai viens pilots, kurš sēdēja pie vadības pults, un kāda ie­rīce uz tās viņam bija norādījusi, ka durvis ir atvērtas, jo pēkšņi viņš pagriezās atpakaļ. Un Alekss sastapās aci pret aci ar Ņirgu.

-   Varg? - nomurmināja virssulainis.

Alekss izvilka ieroci. Viņš šaubījās, vai būtu drosme to lietot. Bet viņš negrasījās Ņirgām ļaut to uzzināt.

-   Labi, Ņirgas kungs, - viņš centās pārkliegt propel­leru troksni un vēju. - Jūs neesat nekāds runātājs, tad labāk paklausieties. Es gribu, lai jūs lidojat uz Lon­donu. Mēs dosimies uz Zinātnes muzeju Dienvidken- singtonā. Tas nevar aizņemt vairāk kā pusstundu. Un, ja domājat mani izmuļķot, ielaidīšu jums lodi pierē. Vai sapratāt?

Ņirga neko neatbildēja.

Alekss izšāva. Lode ieurbās grīdā tieši pie Ņirgas kājām. Ņirga palūkojās Aleksā un tad lēni pamāja ar galvu.

Viņš pasniedzās pēc vadības sviras un parāva to. Lidmašīna strauji sasvērās uz priekšu un uzņēma kursu uz austrumiem.

PULKSTEN DIVPADSMITOS

Londona bija klāt.

Pēkšņi mākoņi pašķīrās un pusdienas saule apmir­dzēja pilsētu, pavērās mirdzošs skats. Tur jau bija redzama Batersijas spēkstacija lepni stāvam ar čet­riem lieliem dūmeņiem, joprojām veseliem, lai gan tās jumtu bija bojājis laikazobs. Aiz tās Batersijas parks parādījās kā biezu, zaļu krūmu un koku laukums, kas veidoja nožogojumu kā pēdējo nocietinājumu, neļaujot urbanizācijai to pārņemt. Labu gabalu tālāk atradās Millennium panorāmas rats, kurš izskatījās kā uz­tupināta teiksmaina sudraba monēta, viegli balansē­dama uz apmales. Tam visapkārt pieplakusi Londona; gāzes torņi un dzīvojamo māju kvartāli, nebeidzamas veikalu rindas un mājas, ceļi, dzelzceļi un tilti, kas aiz­vijās uz abām pusēm, un visam pa vidu kā sudrabota, spoža plaisa - Temzas upe.

Aleksam kņudēja vēders, visu to redzot, skatoties pa atvērto lidmašīnas lūku. Viņam vairs bija atlikušas piecdesmit minūtes, lai izdomātu, ko darīt. Piecdes­mit minūtes, kamēr lidmašīna dūca virs Kornvolas un Devonas, tad Samersetas un Solsberijas līdzenumiem, pirms sasniedza Ziemeļu kāpas un lidoja tieši pretī Vindzorai un Londonai.