Pērkondārds

-   Ar zibens bultu sānos, - Alekss sacīja. Viņš bija redzējis attēlus žurnālā PC Revieiv.

-   Tā nav vienīgā atšķirība, - piebilda Blants. - Tas ir veidots uz pilnīgi jaunu tehnoloģiju bāzes. Tas dar­bojas ar tā sauktā apļa procesora palīdzību. Es nedo­māju, ka tas tev kaut ko izsaka.

-   Tā ir integrēta shēma uz silikona apļa apmēram milimetra diametrā, - Alekss teica. - Tas ir devindesmit procentus lētāk nekā ražot parastos čipus, jo visa tā lieta ir iekausēta, tāpēc jums nevajag tīras telpas ražošanai.

-   Jā. Patiešām… - Blants noklepojās. - Labi, lieta tāda, ka vēlākais šodien Seila uzņēmums grasās izvei­dot iespaidīgu pieteikumu. Viņi iecerējuši izgatavot desmitiem tūkstošu šādu datoru. Būtībā viņu iecere ir nodrošināt ikvienu skolu Lielbritānijā ar savu Pēr- kondārdu.

-   Tad jau šis vīrs ir varonis.

-   Tā izskatās. Viņš pirms pāris mēnešiem rakstīja uz Dauningstrītu:

Mans dārgais premjerministri

Jums būtu jāatceras mani no skolas laikiem, ko pa­vadījām kopā. Nu jau gandrīz četrdesmit gadus es dzī­voju Anglijā un vēlos paveikt kaut ko neaizmirstamu ar patiesām jūtām pret Jūsu zemi.

-   Vēstule turpinājās ar novēlējumiem un parakstīta: Jūsu pazemīgais kalps. Protams, visa valdība bija sa­jūsmā.

-    Datori tika samontēti Seila rūpnīcā Porttolonā, Kornvolā. Tie tiks nogādāti ar kuģi pa visu valsti līdz šī mēneša beigām, un 1. aprīlī notiks speciāla ceremo­nija Zinātnes muzejā Londonā. Premjerministrs gra­sās nospiest pogu, kas visus datorus pieslēgs kopīgam tīklam… visus. Un - tas, starp citu, ir lielākais noslē­pums - Seila kungs gatavojas kļūt par Lielbritānijas pilsoni. Tas acīmredzot ir viņa mūža lielākais sapnis.

-   Labi, esmu ļoti priecīgs par viņu, - Alekss teica. - Bet jūs joprojām neesat pastāstījis, kā tas viss ir sais­tīts ar mani.

Blants paskatījās uz Džonsas kundzi, kura bija bei­gusi maltīti, kamēr viņš runāja. Viņa attina vēl vienu piparmētru konfekti un pārņēma stāstīšanu.

-    Tagad uz kādu laiku mūsu departaments - Spe­ciālo uzdevumu vienība - nodarbojas ar Seila kungu. Mēs vienkārši gribam uzzināt, vai viņš nav pārāk labs, lai būtu patiess. Negrasos iedziļināties detaļās, Aleks, bet mēs esam pasekojuši viņa uzņēmējdarbībai… vi­ņam ir sakari Ķīnā un bijušajā Padomju Savienībā - valstīs, kuras nekad nav bijušas mūsu draugi. Mūsu valdība gan var domāt, ka viņš ir svētais, tomēr viņam ir arī tumšā puse. Apsardzes sistēma Porttolonā darīja mūs uzmanīgus. Patiesībā viņam ir sava armija. Viņš darbojas, it kā būtu kas slēpjams.

-    Nekas tāds, kas nebūtu jau dzirdēts, - norūca Blants.

-   Tieši tā. Valdība dedzīgi grib uzlikt ķepas uz šiem datoriem, nevis uzklausīt mūs. Proti, mēs nolēmām nosūtīt savu cilvēku uz šo rūpnīcu. Domājams, lai pār­liecinātos par drošību. Bet būtībā viņa darbs bija pa­turēt mūsu redzeslokā Herodu Seilu.

-   Jūs runājat par manu tēvabrāli, - Alekss piebilda, īens Raiders tika stāstījis, ka brauc uz drošības kon­ferenci. Vēl vieni meli viņa dzīvē. Nekas būtisks, bet meli.

-Jā. Viņš tur bija trīs nedēļas, un, tāpat kā mums, arī viņam neiepatikās Seila kungs. Savā pirmajā atskaitē viņš aprakstīja Seilu kā strauja rakstura nepatīkamu vīru. Bet tajā pašā laikā viņam bija jāizliekas, lai ne­rastos aizdomas. Pati produkcija tika ražota stingri pēc grafika. Pērkondārdi nāca no konveijeru līnijām. Un visi izskatījās laimīgi. Taču tad mēs saņēmām zi­ņojumu. Raiders nevarēja neko daudz pateikt, jo tā bija atklāta līnija, bet viņš stāstīja, ka tur kaut kas noticis. Pērkondārdi nedrīkst atstāt rūpnīcu! Un viņš traucās uz Londonu. Viņš atstāja Porttolonu pulksten četros. Taču netika pat līdz šosejai. Viņam uzbruka uz klusa lauku ceļa. Vietējā policija atrada mašīnu. Un mēs savukārt nogādājām to šeit.

Alekss sēdēja un klusēja. Viņš varēja iedomāties, kā tas notika. Līkumots lauku ceļš ar ziedos slīgstošiem kokiem. Sudrabotais BMW mirdzēja, braucot tiem ga­rām. Un tad ap stūri jau gaidīja cits auto… - Kāpēc jūs visu to man stāstāt? - viņš pajautāja.

-    Tas pierāda mūsu teiktā patiesumu, - sacīja Blants. - Mums ir šaubas par Seilu, tāpēc mēs nosūtī- jam cilvēku. Mūsu labāko vīru. Viņš kaut ko atrada un gāja bojā. Varbūt Raiders atklāja patiesību…

-   Bet es nesaprotu! - Alekss pārtrauca. - Seils ra­žoja datorus. No tiem nekādu lielo peļņu negūst. Bet par to viņš saņem Lielbritānijas pilsonību. Lieliski! Ko viņš slēpj?

-   Mēs nezinām, - Blants sacīja. - Mēs patiešām ne­zinām. Bet vēlamies to uzzināt. Un pēc iespējas ātrāk. I'irms tie datori tiek izvesti no rūpnīcas.

-   Tie tiks izvesti 31. martā, - Džonsas kundze pie­bilda. -Atlikušas tikai divas nedēļas. - Viņa paskatījās uz Blantu. Tas pamāja ar galvu. - Tāpēc mums ir sva­rīgi kādu aizsūtīt uz Porttolonu. Kādu, kurš turpinātu I o, ko tavs tēvocis nepabeidza.

Alekss pasmīnēja, pretīguma pilns. - Ceru, jūs ne­domājat mani.

-   Mēs nevaram nosūtīt citu aģentu, - Džonsas kun­dze sacīja. - Ienaidnieks sevi ir atklājis. Viņš ir noga­linājis Raideru. Viņš gaidīs aizvietotāju. Mums viņš kaut kā jāapmāna.