Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Viņi pāris reižu izšāva un pārliecinājās, ka ieroči ir labā stāvoklī, tomēr neviens no ekspedīcijas dalībniekiem ne­bija spējīgs trāpīt mērķī pat no neliela attāluma. Brālis Fernando atteicās piedalīties un apgalvoja, ka šaujam­ieroči ir sātana izgudrojums. Ruandas kara pieredze viņam bija radījusi pretīgumu pret šaujamajiem.

-    Šis ir mans aizsarglīdzeklis skapulārs, viņš sacī­ja, norādot uz auduma gabalu, ko saitītē pakārtu nēsāja kaklā.

-   Kas? Keita jautāja, jo viņa nekad nebija dzirdējusi šādu vārdu.

-   Tas ir svēts priekšmets, to svētījis pats pāvests, Džoels Gonsaless paskaidroja, parādot sev uz krūtīm vēl vienu tādu pašu.

Keitai, kura bija augusi protestantu baznīcas atturībā, katoļu izdarības šķita tikpat brīnumainas kā Āfrikas cilšu reliģiskie rituāli.

-   Man arī ir amulets, tomēr nedomāju, ka tas varētu pasargāt no krokodila rīkles, Endžija sacīja un parā­dīja ādas maisiņu.

-   Nesalīdziniet savus pagānu pesteļus ar skapulāru! brālis Fernando apvainots atbildēja.

-   Kāda tad ir atšķirība? Aleksandrs ar interesi vai­cāja.

-   Viens no tiem reprezentē Kristus varu, bet otrs ir pagānu māņticība.

-   Pašu ticību mēs saucam par reliģiju, bet pārējo ticību par māņticību, Keita izteica savas domas.

Mazdēla klātbūtnē viņa atkārtoja šo frāzi katrā izde­vīgā brīdī, lai radītu viņam cieņu pret citām kultūrām.

Citi iecienīti viņas izteicieni bija "Mēs runājam valodā, bet pārējie runā dialektos" un "Tas, ar ko nodarbojas baltie, ir māksla, bet tas, ar ko nodarbojas melnie, ir amatniecība". Aleksandrs bija mēģinājis šos teicienus skaidrot sociālo zinību stundā, tomēr neviens no bied­riem nespēja uztvert tajos slēpto ironiju.

Tūdaļ pat sākās kaislīga diskusija par kristīgo ticību un afrikāņu animismu. Tajā piedalījās visi, izņemot Aleksandru, kuram bija pašam savs amulets, par kuru viņš nevēlējās runāt, un Nadju, kura Borobas pavadībā ļoti uzmanīgi no viena gala līdz otram apskatīja nelielo pludmali. Aleksandrs viņiem piebiedrojās.

-   Ko tu meklē, Ērgle? viņš vaicāja.

Nadja pieliecās un pacēla no smiltīm virves paliekas.

-   Esmu atradusi vairākus šādus striķa gabalus, viņa sacīja.

-   Tā droši vien ir kāda liāna…

-   Nē. Domāju, ka tas ir roku darbs.

-   Kas tas varētu būt?

-   Nezinu, tomēr tas nozīmē, ka nesen te kāds ir bijis un, iespējams, drīz vien atgriezīsies. Mēs neesam tik ļoti nošķirti no pasaules, kā Endžija domā, Nadja sprieda.

-   Ceru, ka tie nebūs kanibāli.

-   Tā būtu liela neraža, meitene sacīja, domājot, ko bija dzirdējusi no misionāra par trako, kas valda šajā apgabalā.

-   Nekur nav redzamas cilvēku pēdas, Aleksandrs sacīja.

-    Neredz arī dzīvnieku pēdas. Zeme ir mīksta, lietus tās droši vien aizskalojis.

Vairākas reizes dienā lija spēcīgs lietus, kas samēr­cēja visu kā duša un beidzās tikpat pēkšņi kā sācies. Šo gāzienu dēļ ekspedīcijas dalībnieku apģērbs visu laiku bija slapjš, tomēr tas nemazināja karstumu, gluži pre­tēji mitrums to darīja vēl neizturamāku. Viņi uzcēla telti, kurā bija jāapmetas pieciem ceļiniekiem, kamēr sestais stāvēja sardzē. Pēc brāļa Fernando ieteiku­ma viņi meklēja dzīvnieku izkārnījumus, lai aizkurtu uguni, vienīgo iespēju, kā atkauties no odiem un no­mākt cilvēku smaku, kas varētu pievilināt apkārtnes dzīvniekus. Misionārs viņus brīdināja no blaktīm, kas dēja olas starp nagu un miesu. Šīs vietas iekaisa un pēcāk ar nazi bija jāpaceļ nags, lai izvilktu kāpurus, procedūra, kas atgādināja spīdzināšanu. Lai no tā izvai­rītos, viņi iesmērēja rokas un kājas ar benzīnu. Tāpat misionārs brīdināja neatstāt nenoglabātu pārtiku, jo tā pievilināja skudras, kas varēja būt vēl bīstamākas nekā krokodili. Skudru uzbrukums bija kaut kas šausmīgs: tās iznīcināja visu dzīvo, pēc kukaiņu uzbrukuma palika tikai kaila zeme. Aleksandrs un Nadja par to bija dzir­dējuši Amazonē, tomēr viņi uzzināja, ka Āfrikas skudras ir vēl rijīgākas. Iestājoties tumsai, uzradās mākonis ar mazajām bitītēm, neciešamajām mopani, kas, par spīti dūmiem, pārklāja visus no galvas līdz papēžiem.

-   Viņas nekož, tikai laiza sviedrus. Labāk nevajag ku­kaiņus dzīt prom, jāmēģina pierast, misionārs sacīja.

-   Skatieties! Džoels Gonsaless izsaucās.

Pa smiltīm rāpās vecs bruņurupucis, kura čaula bija vairāk nekā metru diametrā.

-   Tam droši vien ir jau vairāk nekā simts gadu, brālis Fernando prātoja.

-   Es māku pagatavot lielisku bruņurupuča zupu! Endžija iesaucās un satvēra mačeti. Jāizmanto brīdis, kad viņš izbāž galvu, lai…

-   Jūs taču nedomājat viņu nogalināt… Aleksandrs iejaucās.

-   Bruņas maksā milzu naudu, Endžija sacīja.

-   Vakariņām mums ir konservētas sardīnes, Nadja atgādināja, viņai arī nepatika doma par neaizsargāta bruņurupuča apēšanu.

-   Nevajadzētu viņu nogalināt. Bruņurupucim ir spē­cīga smaka, tā var pievilināt bīstamus dzīvniekus, brālis Fernando piebilda.

Simtgadīgais dzīvnieks mierīgā gaitā attālinājās, ne­maz nenojaušot, cik tuvu katlam bija atradies.

Rietēja saule, tuvējo koku ēnas kļuva garākas, un beidzot pludmalē kļuva vēsāks.