Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Tomēr Nadja jau bija iebāzusi kabatā nazi un gāja prom, pārējo biedru pavadīta. Džoels Gonsaless nespēja noticēt savai veiksmei viņš tagad devās fotografēt go­rillu. Brālis Fernando bruņojās ar mačeti un garu nūju, Endžija paņēma revolveri un šauteni. Boroba viņus aiz­veda tieši pie lamatām, taču gorillu tik daudzu cilvēku klātbūtne pamatīgi satrauca.

-   Šādā brīdī Maikla Mušahas anestezējošais līdzeklis mums lieti noderētu, Endžija noteica.

-   Viņš ļoti baidās. Es mēģināšu tuvoties, gaidiet mani tur tālāk, Nadja izrīkoja.

Pārējie atkāpās vairākus metrus atpakaļ un aizslēpās aiz papardēm, kamēr Nadja un Aleksandrs centimetru pa centimetram nogaidot un cerot gāja uz priekšu. Nadja turpināja garu monologu, mēģinot nomierināt sagūstīto dzīvnieku. Tā pagāja vairākas minūtes, līdz rūkšana mitējās.

-   Jaguār, paskaties uz augšu, Nadja čukstēja drau­gam ausī.

Aleksandrs pacēla skatienu un koka lapotnē ieraudzī­ja melnu un spīdīgu seju ar ļoti tuvu stāvošām acīm un pieplacinātu degunu, kas viņus uzmanīgi vēroja.

-   Tas ir vēl viens gorilla. Un daudz lielāks! Alek­sandrs čukstus atbildēja.

-   Neskaties viņam acīs, tā gorillām ir draudu zīme, viņš var ļoti saskaisties, draudzene deva padomu.

Arī pārējie grupas dalībnieki pamanīja otru gorillu, bet neviens nekustējās. Džoelam Gonsalesam tā vien niezēja pirksti nofokusēt kameru, bet Keita ar skarbu skatienu viņu atturēja. Izdevība atrasties tik tuvu lielajiem pērti­ķiem bija tik reta, ka to nevarēja izbojāt ar vienu neveik­lu kustību. Pusstundu vēlāk vēl nekas nebija noticis; gorilla kokā joprojām mierīgi noskatījās, un tīklos sapi­nies dzīvnieks klusēja. Viņa bailes pauda tikai smagās nopūtas un ķermenim drudžaini piespiestais mazulis.

Nadja sāka rāpot uz slazdu pusi, no bedres uz viņu no­lūkojās izbiedētā mātīte un no koka tēviņš. Juzdamies mazliet smieklīgs, it kā piedalītos kādas filmas par Tarzānu uzņemšanā, Aleksandrs sekoja viņai ar zobos sa­tvertu nazi. Kad Nadja izstiepa roku, lai pieskartos zem tīkla esošajam dzīvniekam, vietā, kur atradās otrs gorilla, sakustējās koka zari.

-   Ja viņš uzbruks manam mazdēlam, tūdaļ pat viņu nogalini, Keita pavēlēja Endžijai.

Endžija neatbildēja. Lai arī dzīvnieks būtu tikai metra attālumā, viņa baidījās, ka nevarēs tam trāpīt, jo šau­tene sievietes rokās drebēja.

Gorillu mātīte uzmanīgi sekoja jauniešu kustībām, tomēr viņa šķita mierīgāka, it kā būtu sapratusi Nadjas paskaidrojumus, ka šie cilvēki nav tie paši, kas bija ierīkojuši slazdu.

-   Mierīgi, mierīgi, mēs tevi atbrīvosim, Nadja atkār­toja, it kā murminot litāniju.

Visbeidzot meitenes roka pieskārās pērtiķa melnajam kažokam, dzīvnieks to sajuta un atieza zobus. Nadja neatrāva roku, un gorilla pamazām nomierinājās. Nadja deva zīmi, un Aleksandrs uzmanīgi sāka līst, lai pievie­notos meitenei. Ļoti lēnām un cenšoties neizbiedēt dzīv­nieku, arī viņš glāstīja gorillas muguru, līdz tā aprada ar puiša klātbūtni. Alekss dziļi ieelpoja, sevi uzmundri­not paberzēja uz krūtīm karājošos amuletu un atvāza nazi, lai pārgrieztu virves. Ieraugot metāla asmeni sev pie ādas, dzīvnieks sarāvās čokurā, ar savu ķermeni aizsargājot mazuli. No tālienes līdz viņa baiļu nomāk­tajam prātam atplūda Nadjas mierinošā balss, viņš juta naža pieskārienus mugurai un tīkla raustīšanos. Virvju pārgriešana izrādījās daudz ilgāks darbs, nekā sāku­mā šķita, tomēr beidzot Aleksandrs bija izgriezis tīklā caurumu un atbrīvojis sagūstīto gorillu. Viņš pamāja Nadjai, un abi jaunieši pāris soļus atkāpās.

-   Nāc ārā! Tu esi brīva! meitene sacīja.

Brālis Fernando uzmanīgi parāpoja uz priekšu un pa­sniedza Aleksandram savu nūju, kuru puisis izmantoja, lai maigi pabakstītu tīklos tupošo dzīvnieku. Šī darbība deva gaidīto rezultātu gorilla pacēla galvu, paošņāja gaisu un ziņkārīgi paskatījās apkārt. Pēc brītiņa viņa aptvēra, ka var kustēties, izslējās un nokratīja tīklus. Nadja un Aleksandrs redzēja, kā gorilla, piespiedusi ma­zuli pie krūtīm, pieceļas kājās, un jauniešiem vajadzēja aizspiest muti, lai no prieka neiekliegtos. Viņi nekus­tējās. Gorilla pieliecās, ar vienu roku turot mazuli, un uzmanīgi skatījās uz jauniešiem.

Aleksandram bija grūti noticēt, ka dzīvnieks atrodas tik tuvu. Viņš sajuta tā siltumu, un melnā, krunkainā seja bija tikai desmit centimetru attālumā. Puisis nosvī­dis aizvēra acis. Kad viņš tās atkal atvēra, neskaidri va­rēja saskatīt rožainu purniņu un dzeltenus zobus; viņa brilles bija aizsvīdušas, un Alekss neuzdrošinājās tās noņemt. Gorilla elpoja viņam tieši virsū, un dzīvnieka elpa smaržoja pēc nesen pļautas zāles. Drīz vien mazuļa ziņkārīgā roķele satvēra puisi aiz matiem un parāva. No laimes apmulsušais Aleksandrs pastiepa pirkstu, un pērtiķītis tajā ieķērās gluži kā zīdainītis. Mātei nepatika šādi uzticības apliecinājumi, un viņa miermīlīgi pagrūda Aleksandru, kurš nokrita zemē. Gorilla norūcās, gluži kā kaut ko jautādama, ar diviem lēcieniem jau bija pie koka, kur viņu gaidīja tēviņš, un abi pērtiķi pazuda la­potnē. Nadja palīdzēja draugam piecelties.