Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

-   Neskatieties uz šo pusi, brāli Fernando, jo es vēlos nedaudz nopeldēties un negribu jūs kārdināt, Endžija Ninderera smējās.

-   Es jums neiesaku tuvoties upei, jaunkundz. Nekad nevar zināt, kas slēpjas ūdenī, misionārs sausi atbil­dēja, pat nepagriežot galvu uz pilotes pusi.

Tomēr viņa jau bija novilkusi bikses un blūzi un apakšveļā skrēja uz upes pusi. Endžija nebija tik ne­uzmanīga, lai iebristu upē dziļāk par potītēm, un visu laiku saglabāja modrību, lai briesmu gadījumā skriešus dotos prom. Ar to pašu misiņa krūzīti, kuru izmantoja kafijas dzeršanai, viņa ar acīm redzamu baudu sāka liet sev uz galvas ūdeni. Visi sekoja viņas piemēram, tikai misionārs, uzgriezis upei muguru, turpināja gatavot liesu maltīti no pupiņām un konservētām sardīnēm. Sausumā palika arī Boroba, kuram ūdens riebās.

Nadja bija pirmā, kas ieraudzīja nīlzirgus. Vakara puskrēslā viņi saplūda ar brūngano ūdeni, un ļaudis viņus pamanīja tikai tad, kad dzīvnieki jau bija pavi­sam tuvu. Netālu no vietas, kur ekspedīcijas dalībnieki mazgājās, bija divi pieauguši nīlzirgi mazāki nekā tie, kas dzīvoja Maikla Mušahas rezervātā. Brīdi vēlāk starp vecāku milzīgajiem dibengaliem galvu izbāza arī mazulis. Klusi, lai dzīvniekus nesabaidītu, draugi izgāja no upes un devās uz apmetnes pusi. Smagnējie nīlzirgi neizrādīja nekādu interesi par cilvēkiem; viņi turpināja mierīgi vannoties vēl ilgu laiku, līdz satumsa pavisam un dzīvnieki izzuda tumsā. Tāpat kā ziloņiem, viņiem bija pelēka un bieza āda ar lielām ielocēm. Ausis bija apaļas un mazas, un acis ļoti spīdīgas, sarkankoka kafi­jas krāsā. No žokļiem nokarājās divi maisi, kas aizsar­gāja divus milzīgus un četrkantainus ilkņus, kas varēja sagrauzt pat dzelzs cauruli.

Viņi vienmēr pārvietojas pa pāriem un ir uzticīgāki nekā lielākais vairums cilvēku. Viņiem nedzimst vairāk kā viens mazulis katru reizi, un nīlzirgi to audzina dau­dzus gadus, brālis Fernando paskaidroja.

Norietot saulei, ātri vien iestājās pilnīga tumsa, un ļaužu grupiņu ieskāva meža necaurredzamais melnums. Tikai nelielajā krasta strēlē, kur viņi bija nolaidušies, varēja redzēt debesīs uzlecam mēnesi. Valdīja pilnīga vientulība. Viņi nolēma gulēt pārmaiņus, kamēr viens stāvēja sardzē un uzraudzīja ugunskuru. Nadja, kura no šī pienākuma bija atbrīvota kā visjaunākā, uzstāja, ka vēlas sargāt kopā ar Aleksandru. Pa nakti pie upes dzert nāca dažādi dzīvnieki, kurus mulsināja dūmi, ugunskurs un cilvēku smaka. Viskautrīgākie bailīgi kāpās atpakaļ, bet citi ošņāja gaisu, vilcinājās un visbeidzot, slāpju pieveikti, tuvojās. Brālis Fernando, kurš vairāk nekā trīsdesmit gadus bija pētījis Āfrikas floru un faunu, ieteica viņus netraucēt. Lielākoties dzīvnieki cilvēkiem neuzbrūk, viņš sacīja, ja vien viņi nav izsalkuši vai ap­draudēti.

-    Tā ir teorija. Patiesībā viņi ir neparedzami un var uzbrukt jebkurā brīdī, Endžija iebilda.

-   Uguns dēļ viņi netuvosies. Domāju, ka šai pludma­lē mēs esam drošībā. Mežā būs vairāk briesmu nekā šeit… brālis Fernando sprieda.

-   Jā, bet mēs jau neiesim mežā, Endžija viņu pār­trauca.

-   Vai jūs domājat uz visiem laikiem palikt pludma­lē? misionārs vaicāja.

-    No šejienes mēs nevaram doties prom cauri mežam. Vienīgais ceļš ir upe.

-   Peldus? brālis Fernando interesējās.

-   Mēs varētu uzbūvēt plostu, Aleksandrs piedāvāja.

-   Tu, puis, esi salasījies pārāk daudz piedzīvojumu romānu, misionārs nosmēja.

-   Lēmumu pieņemsim rīt, tagad atpūtīsimies, Keita izrīkoja.

Nadjai un Aleksandram vajadzēja sākt sargāt pulksten trijos. Viņi un Boroba redzēja, kā lec saule. Saspieduši kopā muguras un ielikuši ieročus klēpī, viņi čukstus sarunājās. Dzīvojot šķirti, draugi sazinājās, tomēr tie­koties jauniešiem tik un tā bija tūkstošiem lietu, ko pārrunāt. Viņu draudzība bija ļoti spēcīga, un abi uz­skatīja, ka tā ilgs visu atlikušo dzīvi. Patiesa draudzība, viņi domāja, nepakļaujas laika plūdumam, ir pašaiz­liedzīga un dāsna, tā neko nelūdz pretī, tikai uzticību. Iepriekš par to nevienojoties, viņi sargāja šīs jūtas no svešinieku intereses. Viņi mīlēja viens otru klusi, bez liekas izrādīšanās un vārdiem. Ar elektroniskā pasta starpniecību jaunieši dalījās savos sapņos, domās, jūtās un noslēpumos. Viņi pazina viens otru tik labi, ka nebija nepieciešams gari runāt, reizēm pietika tikai ar vienu vārdu, lai saprastos.

Jau vairākas reizes māte bija jautājusi Aleksandram, vai Nadja ir "viņa meitene" , un viņš vienmēr to bija noliedzis enerģiskāk nekā nepieciešams. Nadja nebija "viņa meitene" šā vārda vienkāršotā izpratnē. Jau pats jautājums šķita apvainojošs. Attiecības ar Nadju neva­rēja salīdzināt nedz ar mīlas uzplūdiem, kas pārņēma Alekša draugus, nedz ar viņa paša fantāzijām par Sesiliju Bārnsu meiteni, ar kuru jau kopš pirmās klases viņš vēlējās apprecēties. Maigums starp viņu un Nadju bija neatkārtojams, neaizskarams un vērtīgs. Puisis saprata, ka tik intensīvas un skaidras attiecības starp diviem dažāda dzimuma pusaudžiem nebija parasta lieta; tāpēc viņš par meiteni nerunāja, jo viņu neviens nesaprastu.