Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Aleksandrs ieslēdza lukturīti un paskatījās apkārt. Puisis nebaidījās, ka no ciema viņu kāds varētu ierau­dzīt, jo visapkārt bija blīva augu valsts, tomēr bija ne­pieciešams taupīt baterijas. Cīnoties ar saknēm un liānām, lecot pāri peļķēm, aizķeroties aiz neredzamiem šķēršļiem, viņi gāja iekšā biežņā, džungļu nepārtraukto trokšņu pavadīti.

-   Un ko mēs tagad darīsim? Aleksandrs taujāja.

-   Gaidīsim, kamēr uzausīs gaisma, Jaguār, šādā tumsā mēs nevaram tikt uz priekšu. Cik ir pulkstenis?

-   Gandrīz četri, puisis atbildēja, paskatījies pulk­stenī.

-   Nu jau pavisam drīz būs gaišs, un mēs varēsim iet tālāk. Man gribas ēst, vakariņās es nespēju nogaršot nevienu žurku, Nadja atzinās.

-   Ja šeit būtu brālis Fernando, viņš apgalvotu, ka Dievs mums palīdzēs, Aleksandrs smējās.

Jaunieši pēc iespējas ērtāk iekārtojās uz papardēm. Mitrums iesūcās drēbēs, ērkšķi dūrās miesā, un visap­kārt skraidīja kukaiņi. Draugi juta, kā tepat līdzās rosās dzīvnieki, kustina spārnus putni un elpo zeme. Pēc Amazonē piedzīvotā Aleksandrs vairs nedevās ceļojumā bez šķiltavām, jo puisis bija pārliecinājies, ka dauzīt vienu akmeni pret otru nebūt nav ātrākais veids, kā aizkurt uguni. Aleksandrs un Nadja gribēja aizdedzināt nelielu ugunskuru, lai nedaudz apžāvētos un atbaidī­tu dzīvniekus, tomēr viņiem neizdevās atrast sausus zarus, un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem jaunieši padevās.

-   Šī vieta ir pilna ar gariem, Nadja sacīja.

-   Vai tu tiešām tam tici? Aleksandrs brīnījās.

-   Jā, bet es no viņiem nebaidos. Vai tu atceries Valimai sievu? Viņa bija ļoti draudzīgs gars.

-   Tas bija Amazonē, un mēs nevaram zināt, kā ir šeit. Cilvēki tomēr no tiem baidās, Aleksandrs sprieda.

-   Ja tu mēģini mani iebiedēt, tad tev tas ir izdevies, Nadja atbildēja.

Aleksandrs aplika roku ap draudzenes pleciem un piespieda meiteni sev pie krūtīm, mēģinot viņu sasildīt un iedrošināt. Šī kustība, kas agrāk starp draugiem bija pavisam dabiska, tagad bija ieguvusi jaunu nozīmi.

-   Valimai beidzot pievienojās savai sievai, Nadja pastāstīja.

-   Vai viņš nomira?

-   Jā, tagad viņi abi dzīvo vienā pasaulē.

-   Kā tu to zini?

-   Vai atceries, kad es Aizliegtajā karaļvalstī iekritu plaisā un salauzu plecu? Valimai man īsināja laiku, līdz ieradies tu ar Tensingu un Dilu Bahadūru. Kad man līdzās parādījās šamanis, es zināju, ka viņš ir gars un tagad var pārvietoties šajā un citās pasaulēs, Nadja paskaidroja.

-   Viņš bija labs draugs, viņu varēja sasaukt ar svilpie­nu, un viņš vienmēr parādījās, Aleksandrs atcerējās.

-   Ja viņš man būs nepieciešams, viņš atnāks gluži tāpat, kā to izdarīja Aizliegtajā karaļvalstī. Gari var ceļot ļoti tālu, Nadja apgalvoja.

Par spīti bailēm un neērtībām, drīz vien nogurušie draugi sāka klanīt galvas, jo bez gulēšanas bija pagājusi jau vesela diennakts. Kopš Endžijas Nindereras lidma­šīnas nolaišanās viņi bija pārdzīvojuši pārāk daudz. Viņi nezināja, cik ilgi ir atpūtušies, ne arī, cik daudz čūsku un citu dzīvnieku garāmejot viņiem pieskārušies. Pēkšņi jaunieši pamodās, jo Boroba ar abām rokām bija ieķēries viņiem matos un briesmīgi kliedza. Aleksandrs ieslēdza lukturīti, un gaismas kūlis izgaismoja pār viņu noliekušos melnu seju. Viņi abi, Aleksandrs un būtne, reizē ieklie­dzās un pakāpās atpakaļ. Lukturītis aizripoja pa zemi, un pagāja vairākas sekundes, līdz jauneklis to atkal at­rada. Nadja aptvēra situāciju un satvēra Aleksandra roku, čukstot, lai viņš nekustās. Draugi juta, kā milzīga roka viņus aptausta, pēc tam saņem Aleksandru aiz krekla un ar pārcilvēcīgu spēku sapurina viņu. Puisis atkal ieslēdza gaismekli, bet vairs nevērsa to pret uz­brucēju. Puskrēslā viņš saprata, ka sastapies ar gorillu.

Tempo kachi, lai jums laime…

Aizliegtās karaļvalsts sveiciens bija pirmais, kas Alek­sandram ienāca prātā, jo viņš bija pārāk nobijies, lai spētu domāt. Turpretī Nadja sveicināja pērtiķu valodā, jo, vēl pirms spēja saskatīt, pēc siltuma un nesen pļautās zāles smaržas gorillu atpazina. Tā bija tā pati pērtiķu māte, ko viņi pirms pāris dienām bija atbrīvojuši no slazda, un tieši tāpat kā toreiz, vēdera cietajās spalvās viņai bija ieķēries mazulis. Viņa aplūkoja draugus gud­rām un ziņkārīgām acīm. Nadja prātoja, kā gan viņa bija nokļuvusi līdz šejienei. Gorillai bija jāpārvar vairākas jūdzes, un šai pērtiķu sugai tas nebija raksturīgi.

Gorilla uzlēca Aleskandram plecos un uzlika roku uz Nadjas sejas, maigi kā glāstot pagrūžot meiteni. Viņa smaidot atbildēja ar tādu pašu grūdienu, un, lai arī nespēja izkustināt gorillu ne par puscentimetru, uz­sāka ar pērtiķi draudzīgu dialogu. Dzīvnieks pagriezās pret draugiem ar muguru un paspēra pāris soļu, pēc tam atgriezās, no jauna tuvināja viņiem seju, draudzīgi ierūcās un bez iepriekšēja brīdinājuma viegli iekoda Aleksandram ausī.

-   Ko viņa grib? puisis satraukts jautāja.

-   Lai mēs viņai sekojam, viņa mums kaut ko parādīs.

Draugiem nevajadzēja ilgi iet. Drīz vien dzīvnieks ar