Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Karaļa apartamenti bija vairākas kleķa būdas ar salmu jumtiem un izskatījās pēc pagaidu mītnes. Karalim, kuru no galvas līdz kājām klāja zelts, kuram piederēja daudzskaitlīgs harēms un piemita Kosongo piedēvētās dievišķās spējas, šāda "pils" šķita aizdomīgi pieticīga. Aleksandrs un Nadja nosprieda, ka karalis nedomā ilgi uzturēties Ngubē un tāpēc nav licis uzbūvēt ko elegantā­ku un ērtāku. Kad būs izsmeltas ziloņkaula un dimantu krātuves, viņš dosies baudīt savas bagātības pēc iespējas tālāk. Harēma zona bija nožogota un pie sētas apmēram ik pēc desmit metriem piestiprinātas lāpas, tāpēc apkār­tne bija labi apgaismota. Lāpas bija nūjas, kurām aptītas sveķos samērcētas lupatas, kas radīja melnus kvēpus un ilgi negaistošu smaku. Pie žoga atradās ar melniem, ģeometriskiem ornamentiem rotāta paprāva ēka ar pla­tām un augstām durvīm. Jaunieši prātoja, ka tas varētu būt karaļa miteklis, jo durvju lielums bija atbilstošs, lai pa tām varētu ienest platformu, uz kuras pārvietojās Kosongo. Aizliegums pieskarties zemei pilnīgi noteikti neattiecās uz mājas iekšieni; neuzstājoties publiski, Kosongo droši vien gāja pats savām kājām, atklāja seju un runāja bez starpnieka kā jau ikviens cilvēks. Netālu atradās vēl kāda gara un zema taisnstūrveida ēka bez logiem, kuru ar karalisko mītni savienoja gaitenis ar salmu jumtu iespējams, tās bija kazarmas.

Karaliskos apartamentus uzraudzīja daži bantu sargi. Aleksandrs un Nadja labu brīdi no attāluma novēroja sargus un sprieda, ka Kosongo nebaidās no uzbrukuma, jo apsardze nebija īpaši spēcīga. No palmu vīna noreibušie zaldāti staigāja grīļodamies, apstājās uzsmēķēt, kad vien viņiem radās vēlēšanās, un satiekoties apru­nājās. Jaunieši redzēja, ka viņi pat dzer no pudeles, kurā, iespējams, bija alkohols. Draugi neredzēja nevienu no Leoparda brālības karavīriem. Tas nedaudz nomieri­nāja, jo šie kareivji šķita daudz bīstamāki nekā bantu cilts sargi. Tomēr doma iekļūt ēkā, nezinot, ar ko var nākties sastapties, joprojām šķita ļoti biedējoša.

Tu gaidi šeit, Jaguār. Es iešu pa priekšu. Kad būs pienācis brīdis sūtīt iekšā Borobu, nokliegšos kā pūce, Nadja nolēma.

Aleksandram šis plāns nepatika, bet cita, labāka viņam nebija. Nadja spēja pārvietoties, neviena nepa­manīta, un arī Borobam neviens nepievērstu uzmanību, jo ciems bija pilns pērtiķu. Ar trīcošu sirdi viņš atvadījās no draudzenes, un viņa tūdaļ pat pazuda. Puisis koncen­trējās, lai viņu ieraudzītu, un uz brīdi viņam tas izdevās, kaut arī meitene līdzinājās tumsā plandošam spokam. Par spīti brīža nopietnībai, Aleksandrs nevarēja nepa­smaidīt, redzot, cik efektīva ir spēja kļūt neredzamam.

Nadja izmantoja brīdi, kad sargi smēķēja, un piegāja pie karaļa rezidences loga. Bez jebkādas piepūles viņa uzrāpās uz palodzes un no turienes ieskatījās iekšā. Bija tumšs, tomēr pa logu, kas bija sienā izveidoti caurumi bez stikliem vai žalūzijām, iespīdēja mēnesnīcas un lāpu mestā gaisma. Pārliecinājusies, ka iekšā neviena nav, Nadja ieslīdēja ēkā.

Sargi izpīpēja smēķus un otrreiz apgāja apkārt ka­raliskajai mītnei. Beidzot satrauktais Aleksandrs iz­dzirdēja pūces kliedzienu. Puisis palaida Borobu, un pērtiķītis skriešus metās pie loga, kur pēdējo reizi bija redzējis savu saimnieci. Vairākas minūtes, kas vilkās kā stundas, nekas nenotika. Negaidot Nadja parādījās līdzās draugam.

-   Kā veicās? Aleksandrs jautāja un valdījās, lai mei­teni neapkamptu.

-   Viss bija ļoti viegli. Boroba zina, kas viņam darāms.

-   Tas nozīmē, ka tu amuletu atradi?

-   Kosongo ar kādu no savām sievām droši vien atro­das kaut kur citur. Pāris vīru gulēja uz grīdas, un citi spēlēja kārtis. Tur bija tronis, platforma, apmetnis, ce­pure, scepteris un divi ziloņa ilkņi. Es redzēju arī pāris lādes, kurās droši vien glabājas zelta rotaslietas, Nadja skaidroja.

-   Un amulets?

-   Tas bija kopā ar zizli, bet es to nevarēju atnest, jo tad būtu kļuvusi redzama. To izdarīs Boroba.

-   Kādā veidā?

Nadja norādīja uz logu, un Aleksandrs redzēja, ka pa to sāk velties ārā melni dūmi.

-    Es pielaidu uguni karaliskajam apmetnim, Nadja paskaidroja.

Gandrīz tūdaļ pat atskanēja kliedzienu jūklis, sargi brēkdami izskrēja ārā, pāris zaldātu izlīda no kazar­mām. Drīz vien viss ciems jau bija sacelts kājās, un ļau­dis skrēja ar ūdens spaiņiem, lai apdzēstu uguni. Boroba izmantoja apjukuma brīdi, lai pievāktu amuletu un izlīstu pa logu. Brītiņu vēlāk viņš pievienojās Nadjai un Aleksandram, un trīs draugi pazuda džungļu virzienā.

Koku pakājē valdīja pilnīga tumsa. Par spīti Aleksandra daudzinātajai jaguāra spējai redzēt tumsā, bija gandrīz neiespējami tikt uz priekšu. Tas bija čūsku un indīgu rā­puļu laiks laiks, kad plēsēji meklē barību, tomēr daudz lielāka bija iespēja iekrist purvā un nogrimt dūņās.