Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Atvadījusies no pigmeju sievietēm un apsolījusi, ka viņām palīdzēs, Nadja atgriezās būdā tādā pašā veidā, kā bija aizgājusi, izmantojot spēju kļūt neredzamai. Ierodoties viņa redzēja, ka pie durvīm ir tikai viens sargs, jo otrs bija devies prom, un palikušais, palmu vīnu sadzēries, gulēja saldi kā zīdainis. Meitene klusi kā ķirzaka ieslīdēja līdzās Aleksandram, pamodināja viņu, aizspiežot ar roku muti, un pāris vārdos pastāstīja gūstekņu aplokā piedzīvoto.

-   Tas ir briesmīgi, Jaguār, mums kaut kas ir jādara.

-   Piemēram, kas?

-   Nezinu. Agrāk pigmeji dzīvoja džungļos un ar šā ciema iedzīvotājiem uzturēja normālas attiecības. Tolaik te valdīja karaliene Nana Asante. Viņa piederēja citai ciltij, nāca no tālienes, un ļaudis ticēja, ka karalieni ir sūtījuši dievi. Viņa bija dziedniece, mācēja lietot ārst­niecības augus un izdzīt ļaunos garus. Man stāstīja, ka agrāk mežā ir bijuši plati ceļi, ko veidoja simtiem ziloņu pēdas, bet tagad lielo dzīvnieku ir atlicis pavisam ne­daudz, un džungļi ceļus ir aprijuši. Bejē Dokū pastāstīja, ka pigmeji kļuva par vergiem, kad viņiem atņēma brī­numaino amuletu.

-   Vai tu zini, kur tas atrodas?

-   Tas ir grebtais kauls, ko mēs redzējām pie Kosongo zižļa, Nadja paskaidroja.

Viņi kādu brīdi strīdējās, piedāvādami dažādus risinā­jumus, kas bija cits par citu riskantāki. Beidzot jaunieši vienojās, ka pirmām kārtām ir jāatgūst amulets un jā­nogādā pigmejiem, lai cilts atgūtu pašcieņu un drosmi. Iespējams, ka tad pigmeji izdomās, kā atbrīvot savas sievietes un bērnus.

-   Ja mēs tiksim pie amuleta, es došos mežā uzmeklēt Bejē Dokū, Aleksandrs sacīja.

-   Tu apmaldīsies.

-   Totēma dzīvnieks man palīdzēs. Jaguārs spēj orien­tēties jebkurā vietā un tumsā redz, puisis atbildēja.

-   Es iešu tev līdzi.

-   Tas ir nevajadzīgs risks, Ērgle. Ja iešu turp viens, man būs lielāka kustības brīvība.

-   Mēs nedrīkstam šķirties. Atceries, ko tirgū sacīja maa Bangese: mēs mirsim, ja šķirsimies.

-   Un tu viņai tici?

»

-   Jā. Redzētā vīzija to apliecina: kaut kur mūs gaida trīsgalvains briesmonis.

-   Trīsgalvaini briesmoņi nepastāv, Ērgle.

-   Kā teica šamanis Valimai: var būt un var arī nebūt, meitene attrauca.

-   Un kā mēs tiksim pie amuleta?

-   Mēs ar Borobu to paveiksim, Nadja pārliecināti sacīja, it kā tā būtu vienkāršākā lieta pasaulē.

Pērtiķltis bija neticami veikls zaglis, un Ņujorkā tas bija izraisījis sarežģījumus. Nadja nepārtraukti atdeva svešus priekšmetus, ko dzīvnieciņš viņai bija atnesis kā dāvanu, bet šajā gadījumā sliktais ieradums varēja kļūt par īstu svētību. Boroba bija neliels, kluss un ļoti veiklām rokām. Visgrūtāk nācās noskaidrot, kur amu­lets glabājas, un apiet apsardzi. Jena, viena no pigmeju sievietēm, bija pastāstījusi, ka amulets atrodas karaļa apartamentos, kur viņa to bija redzējusi, uzkopjot tel­pas. Tonakt visi iedzīvotāji bija piedzērušies un apsardze nebija spēcīga. Ekspedīcijas dalībnieki bija redzējuši, ka šaujamieroči ir tikai dažiem kareivjiem Leoparda brālības biedriem, bet varēja izrādīties, ka viņi nav vie­nīgie. Nebija zināms, cik vīru ir Mbembelē rīcībā, tomēr fakts, ka komandants nebija parādījies svētku laikā, va­rēja nozīmēt, ka viņš pašlaik neatrodas Ngubē. Jaunieši nolēma, ka jārīkojas nekavējoties.

-    Keitai tas nemaz nepatiktu, Jaguār. Atceries, mēs viņai apsolījām neiekulties nepatikšanās, Nadja teica.

-   Mēs jau esam iekūlušies diezgan lielās nepatikša­nās. Atstāšu viņai zīmīti, lai zina, uz kurieni esam de­vušies. Vai tu baidies? puisis vaicāja.

-   Man ir bail iet tev līdzi, bet vēl vairāk man bail palikt.

-   Uzvelc zābakus, Ērgle. Mums nepieciešams luktu­rītis, rezerves baterijas un vismaz viens nazis. Mežs ir pilns ar čūskām, šķiet, ka mums jāpaņem arī viena pret­indes ampula. Kā tev šķiet, vai mēs drīkstētu aizņemties Endžijas revolveri? Aleksandram ienāca prātā.

-   Vai tu, Jaguār, domā kādu nogalināt?

-   Protams, ne!

-   Tādā gadījumā ne.

-    Labi, Ērgle. Ieročus neņemsim līdzi, Aleksandrs vīlies nopūtās.

Abi savāca nepieciešamās lietas, klusi kustoties starp biedru mugursomām un saiņiem. Meklējot pretindi En­džijas aptieciņā, Aleksandrs uzdūrās anestezējošajam līdzeklim un, pēkšņa impulsa vadīts, ieslidināja to ka­batā.

-   Un kam tas? Nadja vaicāja.

-   Nezinu, bet tas var mums noderēt, Aleksandrs atbildēja.

Nadja izgāja pirmā, neviena neredzēta šķērsoja nelie­lo lāpas apgaismoto laukumiņu pie durvīm un pazuda tumsā. Meitene bija iecerējusi no attāluma pievērst sev sargu uzmanību, lai Aleksandrs varētu viņai sekot, taču redzēja, ka vienīgais palikušais sargs joprojām guļ, bet otrs nav atgriezies. Aleksandram un Borobam nebija grūti Nadjai pievienoties.