Meitene staigāja ap aplokiem un, neiedrošinoties ieslēgt lukturīti, ar rokām aptaustīja sētu. Tā bija cieša un augsta, tomēr izlēmīgs cilvēks varēja izmantot koksnes izvirzījumus un stiprinājumu mezglus, lai tiktu žogam pāri. Viņa prātoja, kāpēc pigmeji nebija aizbēguši. Apmetuši pāris apļu un pārliecinājusies, ka tuvumā neviena nav, Nadja nolēma atvērt aizbīdni. Būdama neredzama, viņa spēja tikai ļoti uzmanīgi pārvietoties, bet ne darboties kā bija ieradusi; meitenei nācās iziet no transa, lai varētu attaisīt durvis.
Tumsā bija dzirdami meža trokšņi: dzīvnieku un putnu balsis, koku čabēšana un zemes nopūtas. Nadja domāja, ka ļaudis ne velti nepamet ciemu naktīs šīs skaņas bija viegli piedēvēt pārdabiskām būtnēm. Centieni atvērt vārtus radīja troksni, jo koks krakšķēja. Meitenei tuvojās pāris rejošu suņu, bet viņa ar tiem aprunājās suņu valodā, un dzīvnieki tūdaļ pat apklusa. Nadjai šķita, ka viņa dzird bērna raudāšanu, tomēr pēc pāris mirkļiem raudas apklusa; viņa atkal ar plecu atspiedās pret aizbīdni, kas izrādījās daudz smagāks, nekā sākumā likās. Beidzot viņai izdevās izvilkt aizšautni no turētāja, viņa pavēra vārtus un ieslīdēja aplokā.
Nu viņas acis jau bija pieradušas pie tumsas, un meitene apjauta, ka atrodas sava veida pagalmā. Pati nezinot, ko meklē, viņa klusām devās uz apjumto aploka daļu, pārdomājot, kā atkāpties briesmu gadījumā. Nadja nosprieda, ka tumsā nebūtu labi velti riskēt, un pēc īsas vilcināšanās iededza lukturīti. Gaismas kūlis izgaismoja tik negaidītu ainu, ka Nadja iekliedzās un gandrīz izmeta lukturīti no rokām. Telpas pašā galā ar sienai piespiestu muguru stāvēja apmēram divpadsmit vai piecpadsmit sīkas figūriņas. Meitene iedomājās, ka tie ir bērni, bet tūdaļ pat apjauta: tās ir sievietes, kas bija dejojušas Kosongo. Viņas izskatījās tikpat nobijušās kā Nadja, bet neizdves ne skaņas, tikai ieplestām acīm nolūkojās svešiniecē.
Kuš… Nadja sacīja un pielika pirkstu pie lūpām. Es jums nedarīšu pāri, esmu draudzene… viņa piebilda portugāliski, savā dzimtajā valodā, un pēc tam atkārtoja teikumu visās valodās, kādas vien zināja.
Gūsteknes nesaprata sacīto, tomēr nojauta meitenes nodomus. Viena no sievietēm, joprojām sarāvusies un aizsegtu seju, paspēra soli uz priekšu un kā taustoties pastiepa roku. Nadja piegāja pie viņas un pieskārās. Sieviete bailīgi sarāvās, tomēr mazliet vēlāk uzdrošinājās ar acu kaktiņu palūkoties uz svešinieci, un tās seja viņai droši vien patika, jo sieviete pasmaidīja. Nadja pastiepa roku, un sieviete darīja to pašu; viņu pirksti saskarās, un fiziskais kontakts izrādījās nepastarpinatākais saziņas veids.
- Nadja, Nadja, viņa daudzas reizes teica, pieskaroties sev.
- Jena, pigmeju sieviete atbildēja.
Drīz vien pārējās pigmejietes apstāja Nadju un ziņkārīgi aptaustīja viņu, kamēr pašas sačukstējās un smējās. Kad glāstu un mīmikas valoda bija atklāta, sarunas vedās viegli. Pigmejietes pastāstīja, ka tiek turētas atsevišķi no vīriešiem, kuriem Kosongo lika medīt ziloņus nevis gaļas, bet gan ilkņu dēļ, kurus vēlāk pārdeva kontrabandistiem. Karalim piederēja vēl viena vergu grupa, kas strādāja dimantu raktuvēs mazliet tālāk uz ziemeļiem. Tādā veidā viņš bija ieguvis savas bagātības. Mednieki kā samaksu saņēma cigaretes, nedaudz ēdiena un tiesības uz brīdi satikt savu ģimeni. Kad ziloņkaula un dimantu nebija gana daudz, pie darba ķērās komandants Mbembelē. Bija dažādi sodi; paciešamākais no tiem bija nāve, šausmīgākais zaudēt bērnus, kurus pārdeva verdzībā kontrabandistiem. Jena piebilda, ka mežā palicis ļoti maz ziloņu, un katru reizi pigmejiem jādodas aizvien tālāk un tālāk. Vīru nebija daudz, un sievietes vairs nevarēja iet viņiem palīgā, kā to bija darījušas līdz šim. Pazūdot ziloņiem, bērnu liktenis bija ļoti nedrošs.
Nadja nebija droša, vai visu labi sapratusi. Viņa domāja, ka verdzība jau sen kā izskausta, tomēr sieviešu mīmika bija ļoti skaidra. Vēlāk Keita apliecināja, ka atsevišķās valstīs vergi joprojām pastāv. Pigmejus uzskatīja par eksotiskām būtnēm un tos pirka, lai liktu darīt pazemojošus darbus vai veiksmes gadījumā padarītu par ākstiem un cirka māksliniekiem.
Gūsteknes stāstīja, ka viņas Ngubē veic smagus darbus: stāda, nes ūdeni, uzkopj un pat ceļ būdas. Vienīgais, ko viņas vēlējās, bija satikt savus ģimenes locekļus un atgriezties džungļos, kur pigmeju tauta bija dzīvojusi brīva gadu tūkstošiem ilgi. Nadja ar žestiem parādīja, ka viņas var pārrāpties žogam un aizbēgt, bet sievietes atbildēja, ka otrā aplokā, dažu vecmāmuļu uzmanīti, iesprostoti bērni un viņus nebija iespējams pamest.
Kur ir jūsu vīri? Nadja vaicāja.
Jena rādīja, ka viņi dzīvo mežā un ciemu drīkst apmeklēt tikai tajās reizēs, kad atnes gaļu, ādas un ziloņkaulu. Sievietes stāstīja, ka mūziķi, kuri Kosongo svētku laikā spēlēja bungas, bija viņu vīri.
8 Svētais amulets