Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Tūkstošiem un tūkstošiem gadu ziloņi bija cīnījušies ar medniekiem. Dzīvnieku ģenētiskā atmiņā glabājās traģiskā medību ceremonija, kuras laikā bija jānogalina vai jāmirst. Satraucošā briesmu sajūta fascinēja gan medniekus, gan dzīvniekus. Medību kulminācijas brīdī daba aizturēja elpu, mežs apklusa, vējš mitējās, un bei­dzot, kad bija izšķīries dzīvnieka vai mednieku liktenis, vinu sirdis sitās vienā ritmā. Zilonis ir meža karalis, lielākais, smagākais un cienījamākais dzīvnieks, neviens cits nevarēja stāties viņam līdzās. Viņa vienīgais ie­naidnieks bija cilvēks mazs, vārgs radījums bez asiem nagiem un zobiem, ko gluži kā ķirzaku var nospiest ar vienu kāju. Kā gan šī necilā radība uzdrošinās stāties viņam pretī? Tomēr, kad sākas medību rituāls, vairs nav laika pārdomāt ironisko situāciju; mednieks un medī­jums zina, ka šī deja beidzas tikai ar nāvi.

Mednieki atklāja nomīdītus augus un nolauztus koku zarus daudz agrāk nekā Nadja un Aleksandrs. Viņi jau daudzas stundas sekoja zilonim, pārvietojoties ļoti ko­ordinēti, lai turētos piesardzīgā attālumā. Tas bija vecs un vientuļš zilonis, par ko liecināja arī milzīgie ilkņi. Viņam pretī stājās tikai ducis pigmeju ar ļoti vienkār­šiem ieročiem, tomēr viņi nebija ar mieru pieļaut, ka dzīvnieks varētu izsprukt sveikā. Agrākos laikos dzīv­nieku nogurdināja sievietes un vadīja to uz lamatu pusi, kur gaidīja vīri.

Pirms dažiem gadiem, kad cilts vēl nebija zaudējusi brīvību, pigmeji vienmēr rīkoja ceremoniju, kurā lūdza senču palīdzību un pateicās dzīvniekam par viņa dzī­vību. Taču, kopš Kosongo bija nodibinājis savu baiso karaļvalsti, vairs nekas nebija kā agrāk. Pat medības vissenākā un būtiskākā cilts nodarbe bija zaudējušas svētumu un pārvērtušās vienkāršā nogalināšanā.

Aleksandrs un Nadja dzirdēja garus rēcienus un sajuta zemes drebēšanu zem milzīgajām ziloņa kājām. Tobrīd bija sācies pēdējais medību cēliens tīkli padarīja ziloni nekustīgu, un pirmie šķēpi dūrās dzīvnieka sānos.

Nadjas kliedziens apturēja medniekus ar metienam paceltiem šķēpiem, kamēr zilonis nikni svaidījās un pēdējiem spēkiem cīnījās.

-   Nenogaliniet viņu! Nenogaliniet viņu! Nadja at­kārtoja.

Meitene nostājās starp medniekiem un dzīvnieku ar augstu paceltām rokām. Pigmeji ātri vien attapās no pārsteiguma un centās pabīdīt viņu malā, bet tad med­niekiem priekšā stājās Aleksandrs.

-    Pietiek! Stājieties! puisis iekliedzās un parādīja viņiem amuletu.

-   Ipemba Afua! pigmeji iesaucās un nokrita zemē, ieraudzījuši cilts svēto simbolu, kas tik ilgu laiku bija atradies Kosongo rokās.

Aleksandrs saprata, ka grebtais kauls ir daudz vēr­tīgāks nekā pulverītis, kas tajā atradās; ja arī tas būtu tukšs, pigmeju reakcija būtu tāda pati. Šis priekšmets vairākas paaudzes bija gājis no rokas rokā, un pigmeji tam piedēvēja maģiskas īpašības. Tagad viņi jutās ne­izsakāmi pateicīgi Aleksandram un Nadjai, kas bija at­devuši Ipemba Afuu. Jauniešiem, kas atdevuši ciltij tās dvēseli, nevarēja liegt neko.

Pirms atdot pigmejiem amuletu, Aleksandrs paskaid­roja, kādēļ nevajag nogalināt dzīvnieku, kas jau bija galīgi sapinies tīklos.

-   Mežā palikuši vairs tikai pāris ziloņu, drīz vien tie pilnīgi izmirs. Ko jūs tad darīsiet? Vairs nebūs zi­loņkaula, kas varētu izglābt jūsu bērnus no verdzības. Mēs nelūdzam ziloņkaulu, bet gan palīdzību, lai gāztu Kosongo un reizi par visām reizēm atbrīvotu jūsu ģime­nes, puisis sacīja.

Viņš piebilda, ka Kosongo ir gluži parasts cilvēks, zem viņa kājām nedreb zeme un viņš nespēj nogalināt ar skatienu vai balsi. Viņam bija tikai tik daudz varas, cik ļaudis viņam atvēlēja. Ja neviens nebaidītos, Kosongo nebūtu nekas.

-   Un Mbembelē? Un zaldāti? pigmeji taujāja.

Aleksandram nācās atzīt, ka viņš nav redzējis koman­dantu un Leoparda brālības vīri tiešām šķiet bīstami.

-    Ja jums ir drosme, lai ar šķēpiem medītu ziloņus, jūs varat cīnīties arī ar Mbembelē un viņa vīriem, viņš apgalvoja.

-   Iesim uz ciemu. Kopā ar Ipemba Afuu un sievām mēs varam uzvarēt karali un komandantu, Bejē Dokū aicināja.

Kā tuma labākais mednieks viņš baudīja biedru cieņu, tomēr nespēja likt viņiem neko darīt. Mednieki sāka strīdēties, un, par spīti situācijas nopietnībai, pēc brīža jau jautri smēja. Aleksandrs uzskatīja, ka jaunie draugi velti zaudē dārgo laiku.

-   Atbrīvosim sievietes, lai viņas var cīnīties kopā ar mums. Arī mūsu draugi palīdzēs. Mana vecmāmiņa noteikti izgudros kādu triku, viņa ir ļoti gudra, Alek­sandrs apsolīja.

Bejē Dokū pārtulkoja drauga teikto, tomēr joprojām nespēja pārliecināt pārējos biedrus. Viņi domāja, ka skaļo ārzemnieku grupiņa nebūtu diez ko noderīga, kad pienāks laiks cīnīties. Arī vecmāmiņa nebija uz viņiem atstājusi lielu iespaidu, viņa bija necila, izspūrusi ve­čiņa ar trakām acīm. Savukārt pašus pigmejus varēja saskaitīt uz pirkstiem, un viņiem piederēja tikai tīkli un šķēpi, turpretim ienaidnieku bija daudz un tie bija ļoti spēcīgi.

-   Sievietes man sacīja, ka karalienes Nanas Asantes laikā pigmeji un bantu vīri bija draugi, Nadja atgādi­nāja.

-   Taisnība, Bejē Dokū piekrita.