Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Nadjai un Aleksandram šī bija pirmā mežā pavadītā nakts. Iepriekšējā naktī viņi bija piedalījušies Kosongo svētkos, Nadja bija apciemojusi sagūstītās pigmeju sie­vietes; pirms pamest ciematu, draugi bija ielīduši kara­liskajos apartamentos un nozaguši amuletu, tāpēc nakts viņiem nešķita tik gara. Turpretī šī likās bezgalīga. Satumsa agri, un zem koku lapotnes gaisma ausa vēlu. Viņi vairāk nekā desmit stundu pavadīja nabadzīgajās mednieku mājelēs, paciešot mitrumu, kukaiņus un sav­vaļas dzīvnieku tuvumu. Nekas no tā visa netraucēja pigmejus, kuri baidījās tikai no spokiem.

Pirmā rīta gaisma pārsteidza Nadju. Aleksandrs un Boroba jau bija nomodā un jutās aplam izbadējušies. No ceptās antilopes pāri bija palikuši tikai apdeguši kauli, un viņi neuzdrošinājās ēst augļus, jo no tiem sāpēja vēders. Draugi nolēma par ēdienu nedomāt. Drīz vien pamodās arī pigmeji un ilgu laiku sarunājās savā valodā. Tā kā viņiem nebija virsaiša, lēmumu pieņemšana pra­sīja daudzas sarunu stundas, tomēr, reiz vienojušies, viņi darbojās visi kā viens. Tā kā Nadja pārsteidzoši viegli apguva valodas, viņa spēja saprast apspriedes jēgu, turpretī Aleksandrs uztvēra tikai dažus pazīsta­mus vārdus: Ngubē, Ipemba Afua un Nana Asante. Beidzot dzīvā saruna noklusa, un jaunieši uzzināja par pigmeju plānu.

Pēc pāris dienām kontrabandisti ieradīsies pēc ziloņ­kaula vai pēc pigmeju bērniem. Tas nozīmēja, ka viņiem jāuzbrūk Ngubē vēlākais trīsdesmit sešu stundu laikā. Pirmais un vissvarīgākais, pigmeji sprieda, bija sarīkot ceremoniju ar svēto amuletu, lai lūgtu senču un Ezenji varenā meža dzīvības un nāves gara atbalstu.

-   Vai ceļā uz Ngubē mēs pagājām garām senču cie­mam? Nadja jautāja.

Bejē Dokū apstiprināja, ka senči patiesi dzīvo ciemā, kas atrodas starp upi un Ngubē. Senču ciemats atradās vairāku stundu gājiena attālumā no vietas, kur viņi atradās pašlaik. Aleksandrs atcerējās, ka jaunībā, kad vecmāmuļa Keita ar mugursomu plecos apceļoja pasauli, viņa mēdza pārlaist nakti kapsētās, jo tās bija ļoti drošas vietas, kur naktī neviens nespēra kāju. Spoku ciems bija ļoti piemērota vieta, lai sagatavotu uzbrukumu Ngubē. Tur viņi atrastos netālu no mērķa un pilnīgi pasargāti, jo Mbembelē un viņa zaldāti ciemam nekad netuvojās.

-   Šis ir ļoti īpašs brīdis, svarīgākais visā cilts vēs­turē. Domāju, ka ceremonija jāveic senču ciemā, Alek­sandram ienāca prātā.

Medniekus izbrīnīja jaunā ārzemnieka aplamā tum­sonība, un viņi jautāja, vai Aleksandra dzimtenē pret senčiem izturas bez pienācīgās cieņas. Puisim nācās atzīt, ka Amerikas Savienoto Valstu sociālajā hierarhijā senči ieņem ļoti maznozīmīgu vietu. Viņam paskaidroja, ka garu ciems ir vieta, kurā nevar ieiet neviens cilvēks, jo tūdaļ pat būs beigts uz vietas. Pigmeji uz turieni gāja tikai aizvest kādu mirušo. Kad kāds cilts loceklis nomi­ra, pārējie sarīkoja ceremoniju, kas ilga vienu dienu un vienu nakti, pēc tam vecās sievietes ietina mirušā ķer­meni lupatās un lapās, sasēja to ar koka mizas virvēm tām pašām, ko cilts izmantoja, lai izgatavotu tīklus, un aiznesa nelaiķi pie senčiem. Viņi žigli aizgāja līdz cie­matam, nolika savu nesamo un devās prom pēc iespējas ātrāk. To vienmēr darīja no rīta, gaišā dienas laikā, un pēc daudziem ziedojumiem. Tas bija vienīgais drošais laiks, jo gari pa dienu gulēja un staigāja apkārt tikai naktīs. Ja pret senčiem izturējās ar pienācīgo cieņu, viņi netraucēja dzīvos, bet, ja tos aizvainoja, gari nekad nepiedeva. Pigmeji no tiem baidījās vairāk nekā no die­viem, jo senču gari atradās daudz tuvāk.

Endžija Ninderera Nadjai un Aleksandram bija stās­tījusi, ka Āfrikā starp cilvēkiem un garu pasauli pastāv cieša saistība.

Afrikāņu dievi ir daudz līdzjūtīgāki un saprātīgāki nekā citu tautu dievi, viņa bija sacījusi. Viņi nesoda kā kristiešu dievs. Viņiem nav elles, kurā dvēselēm mūžīgi jācieš. Sliktākais, kas var notikt ar kādu afrikāņu dvēseli, ir klīst pa pasauli vienai un pazudušai. Neviens afrikāņu dievs nekad nesūtītu savu vienīgo dēlu mirt pie krusta, lai paglābtu cilvēci no grēkiem, ko var izdzēst ar vienu vienīgu rokas mājienu. Afrikāņu dievi neizvei­doja cilvēkus pēc sava ģīmja un līdzības un nemīlēja tos, bet vismaz lika ļaudis mierā. Turpretī gari bija daudz bīstamāki, jo viņiem piemita tie paši trūkumi, kas cilvē­kiem; viņi bija skopi, cietsirdīgi un greizsirdīgi. Lai gari būtu mierīgi, viņiem bija jādod dāvanas. Neko daudz jau tiem nevajadzēja glāzīti liķiera, kādu cigareti un gaiļa asinis.

Pigmeji ticēja, ka ļoti aizvainojuši savus senčus un tāpēc nokļuvuši Kosongo nagos. Cilts nezināja šā aiz­vainojuma iemeslu, nedz arī to, kā visu varētu vērst par labu, tomēr sprieda, ka dzīve mainītos, ja garu niknumu varētu mazināt.

-    Dosimies uz ciemu un pajautāsim gariem, kāpēc viņi ir apvainojušies un ko no jums vēlas, Aleksandrs piedāvāja.

-   Tie taču ir gari! pigmeji ar šausmām iesaucās.