Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Drīz vien satumsa. Pēdējās dienās Nadja bija ēdusi ļoti maz, un arī Aleksandrs bija tikpat izsalcis kā drau­dzene. Mednieki pamanīja bifeļu pēdas, bet nesekoja tām, jo šie dzīvnieki bija bīstami un parasti pārvietojās grupās. Mednieki stāstīja, ka bifeļiem ir tikpat asas mēles kā haizivīm viņi varēja nolaizīt cilvēkam visu gaļu un atstāt tikai kaulus. Bez sieviešu palīdzības tos nebija iespējams medīt. Viņi teciņiem aizveda jaunie­šus līdz nelielu, no zariem un lapām uzbūvētu namiņu pudurim. Ciems izskatījās tik nabadzīgs, ka cilvēku klātbūtne šķita neiespējama. Viņi nebūvēja izturīgākas mājas, jo bija klejotāji, nedzīvoja kopā ar ģimenēm, jo ziloņu meklējumos katru reizi nācās doties arvien tālāk. Ciltij nepiederēja gandrīz nekas, tikai tik, cik katrs no tās locekļiem varēja paņemt līdzi. Pigmeji izgatavoja tikai pašus nepieciešamākos priekšmetus dzīvošanai mežā un medībām, visu pārējo viņi iemainīja. Tā kā viņiem neinteresēja civilizācija, pārējās ciltis uzskatīja, ka pigmeji ir līdzīgi pērtiķiem.

Mednieki no kādas bedres izcēla pusi antilopes, ko klāja zeme un kukaiņi. Viņi to bija nomedījuši pirms pāris dienām un pēc tam, kad pusi bija apēduši, atliku­mu apraka, lai to nenotiesātu citi dzīvnieki. Redzēdami, ka antilope ir neskarta, viņi sāka dziedāt un dejot. Aleksandrs un Nadja vēlreiz pārliecinājās, ka, par spīti ciešanām, šie ļaudis bija ļoti jautri mežā lieti noderēja ikviens iegansts, lai pajokotu, stāstītu jautrus atgadī­jumus un skaļi smietos. Antilope smirdēja pēc puvuma un bija kļuvusi zaļgana, bet ar Aleksandra šķiltavām un pigmeju neticamo veiklību sausa kurināmā sagādāšanā drīz vien jau kurējās neliels ugunskurs, uz kura cepās gaļa. Pigmeji priecīgi apēda arī gaļai pielipušos kurku­ļus, gliemežus, tārpiņus un skudras, kuras uzskatīja par īstu delikatesi, un papildināja vakariņas ar savvaļas augļiem, riekstiem un ūdeni no peļķēm.

-   Vecmāmiņa apgalvoja, ka no netīra ūdens mēs va­ram saslimt ar holēru, Aleskandrs sacīja, dzerot no plaukstām, jo bija ļoti izslāpis.

-   Var jau būt, ka tu tiešām varētu saslimt, jo esi ļoti vārgs, Nadja burkšķēja, bet es, augusi Amazonē, esmu imūna pret tropu slimībām.

Draugi jautāja Bejē Dokū, cik tālu atrodas Ngubē, bet viņš nevarēja precīzi atbildēt, jo pigmeji attālumu mērīja stundās, savukārt tās bija atkarīgas no ieša­nas ātruma. Piecas stundas ejot bija tikpat, cik divas skrienot. Viņš nevarēja norādīt arī virzienu, tāpēc ka nekad nebija lietojis kompasu un karti un nepazina debespuses. Viņi orientējās pēc dabas un simts hektāru lielā platībā varēja pazīt ikvienu koku. Bejē Dokū pa­skaidroja, ka tikai viņi, pigmeji, zināja visu koku, augu un dzīvnieku vārdus; pārējie cilvēki domāja, ka mežs ir purvains un brikšņu pilns zaļums. Zaldāti un bantu ļaudis bija drosmīgi tikai teritorijā starp ciemu un upju sateku, kur uzturēja kontaktus ar ārpasauli un tirgojās ar kontrabandistiem.

Ziloņkaula pārdošana ir aizliegta gandrīz visā pa­saulē. Kā gan viņi to dabū prom no šejienes? Aleksandrs brīnījās.

Bejē Dokū viņam pastāstīja, ka Mbembelē dod ku­kuļus atbildīgām amatpersonām un visā upes garumā izveidojis atbalstītāju tīklu. Viņi piestiprināja ilkņus laivas dibenam tā, ka tie palika zem ūdens, un pārvadāja gaišā dienas laikā. Dimantus kontrabandisti pārvadāja kuņģī. Viņi tos norija kopā ar medu un maniokas pu­diņu, un pāris dienu vēlāk, kad viņi jau atradās drošā vietā, vērtīgie akmeņi pa otru galu iznāca ārā. Tā bija mazliet šaušalīga, bet droša metode.

Mednieki jauniešiem pastāstīja par laiku pirms Ko­songo, kad Ngubē valdīja Nana Asante. Tolaik nebija zelta, bantu ļaudis pārtika, audzējot kafiju, ko pa upi veda pārdot uz pilsētām, un pigmeji lielāko daļu gada medīja. Bantu cilts audzēja dārzeņus un manioku, ko no pigmejiem iemainīja pret gaļu. Svētkus viņi svinēja kopā. Valdīja tāda pati nabadzība, tomēr visi bija brīvi. Reizēm laivas no pilsētas atveda dažādas lietas, bet bantu ļaudis neko daudz nepirka, jo bija ļoti nabadzīgi, savukārt pigmejus tās neinteresēja. Valdība par viņiem bija aizmirsusi, kaut arī reizi pa reizei atsūtīja kādu medicīnas māsu ar vakcīnām, kādu skolotāju, kuru pār­ņēmusi doma izveidot skolu, vai ierēdni, kurš apsolīja ievilkt elektrību. Visi viņi tūdaļ pat devās prom, jo nevarēja izturēt atšķirtību no civilizācijas, saslima un sajuka prātā. Vienīgie, kas šeit palika, bija komandants Mbembelē un vina vīri.

-   Un misionāri? Nadja jautāja.

-   Viņi bija spēcīgi un palika. Kad viņi ieradās, Nanas Asantes vairs nebija. Mbembelē viņus izraidīja, bet viņi negāja prom. Misionāri mēģināja palīdzēt mūsu ciltij. Pēc tam viņi pazuda, mednieki stāstīja.

-   Gluži kā karaliene, Aleksandrs piebilda.

-   Nē, kā karaliene ne… pigmeji atbildēja, bet nevē­lējās neko tuvāk paskaidrot.

10 Senču ciemati