Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Meitenes vārdi izrādījās pravietiski, jo, kad Aleksandrs vēlējās salīdzināt notikušo ar citiem grupas dalībnie­kiem, katrs no tiem stāstīja pavisam ko citu. Brālis Fernando, piemēram, atcerējās tikai gorillas un ziloni, kura mugurā jāja kāda sirmgalve. Keitai Koldai šķita, ka viņa manījusi plandam gaisā mirdzošas būtnes, starp kurām pazinusi arī lamu Tensingu, kaut arī tas šķita pilnīgi neiespējami. Džoels Gonsaless bija nolēmis pa­gaidīt, līdz būs attīstītas filmiņas, un tikai tad izteikt kādu viedokli kas būs redzams fotogrāfijās, tas arī būs noticis. Pigmeji un bantu ļaudis stāstīja apmēram to pašu, ko bija pieredzējis Aleksandrs no brīža, kad burvis dejoja starp liesmām, līdz Nanas Asantes un senču garu atnākšanai.

Endžija Ninderera bija pamanījusi daudz vairāk nekā Aleksandrs: viņa bija redzējusi eņģeļus ar caurspīdīgiem spārniem un daudzkrāsainu putnu barus, dzirdējusi bungu skaņas, saodusi ziedu lietus smaržu un bijusi lieciniece citiem brīnumiem. Tā viņa stāstīja Maiklam Mušaham, kad viņš nākamajā dienā motorlaivā ieradās pēc draugiem.

Maikls apmetnē bija uztvēris vienu no Endžijas radio ziņojumiem un tūdaļ pat sācis rīkoties, lai draugus at­rastu. Viņš nevarēja sameklēt nevienu pietiekami dros­mīgu pilotu, kas būtu gatavs doties uz purvaino mežu, kur draugi bija pazuduši; Mušaham ar komercreisa lid­mašīnu vajadzēja lidot uz galvaspilsētu, noīrēt laivu un doties augšup pa upi, tikai pēc instinkta meklējot draugus. Viņam līdzi bija devies viens ierēdnis un četri žandarmi, kas uzņēmās izmeklēt ziloņkaula, dimantu un vergu kontrabandu.

Pāris stundās Nana Asante ieviesa ciemā kārtību, un neviens neapšaubīja viņas autoritāti. Viņa sāka ar to, ka samierināja bantu ļaudis un pigmejus, atgādinot viņiem, cik svarīgi ir sadarboties. Pirmajiem bija nepieciešama mednieku sagādātā gaļa, savukārt otrie nevarēja dzīvot bez Ngubē iegūstamajiem produktiem. Karalienei va­jadzēja likt bantu ļaudīm cienīt pigmejus; tāpat viņai vajadzēja panākt, lai pigmeji piedod visas piedzīvotās netaisnības.

-    Kā gan jūs viņiem iemācīsiet dzīvot mierā? Keita jautāja.

-    Es sākšu ar sievietēm, tāpēc ka viņas savā būtībā ir daudz labestīgākas, karaliene atbildēja.

Beidzot pienāca aizbraukšanas brīdis. Draugi jutās ļoti noguruši, jo bija gulējuši tikai īsu brīdi, turklāt visiem, izņemot Nadju un Borobu, bija piemetušās vēdergraizes. Piedevām pēdējās stundās Džoelu Gonsalesu no galvas līdz papēžiem bija sadzēluši moskīti, viņš piepampa, no drudža drebēja un nokasījās jēls. Neuzkrītoši, lai neiz­skatītos pēc lielīšanās, Bejē Dokū piedāvāja fotogrāfam pulveri no svētā amuleta. Jau pēc divām stundām Džoels atkal bija vesels. Ļoti saviļņots viņš lūdza drusciņu pulvera, lai izdziedētu orangutana kodumu draugam

Timotijam Brūsam, bet Mušaha pastāstīja, ka fotogrāfs jau ir pilnībā izveseļojies un gaida draugu atgriežamies Nairobi. To pašu burvju pulveri pigmeji izmantoja, lai izārstētu Adrienu un Nzē, kuriem acīm redzami kļuva labāk. Sapratis brīnumainās vielas spēku, Aleksandrs uzdrošinājās palūgt nedaudz pulvera savai mātei. Pēc mediķu vārdiem, Liza Kolda bija pilnībā uzveikusi vēzi, bet viņas dēls sprieda, ka pāris gramu brīnišķīgā zaļā Ipemba Afuas pulvera var viņai nodrošināt garu mūžu.

Endžija Ninderera nolēma pārrunu ceļā pārvarēt bai­les no krokodiliem. Viņa kopā ar Nadju pārliecās pāri akas nožogojumam un piedāvāja lielajiem reptiļiem da­rījumu, kuru Nadja tulkoja, cik labi vien spēja, par spīti tam, ka viņas reptiļu valodas zināšanas bija visai skopas. Endžija dzīvniekiem paskaidroja, ka var tos nošaut, ja vien viņa to vēlētos, tomēr pilote aizvedīs krokodilus uz upi un palaidīs brīvībā.

Apmaiņā pret brīvību Endžija pieprasīja savu dzīvību. Nadja nebija pārliecināta, ka reptiļi visu saprot; nebija skaidrs, vai viņi turēs vārdu un spēs šo līgumu darīt zi­nāmu visiem pārējiem Āfrikas krokodiliem, tomēr mei­tene sacīja Endžijai, ka no šā brīža viņai vairs ne no kā nav jābaidās. Viņa nemirs reptiļu aprīta; ja vien mazliet paveiksies, viņa varētu iet bojā kādā lidmašīnas kata­strofā, Nadja apliecināja.

Kosongo sievas, kas tagad bija laimīgas atraitnes, gri­bēja visas savas rotas dāvināt Endžijai, bet iejaucās brālis Fernando. Viņš noklāja zemē segu un lika visām sievie­tēm novietot uz tās savas dārglietas; pēc tam misionārs sasēja segas stūrus un aiznesa saini pie Nanas Asantes.

-   Šis zelts un pāris ziloņa ilkņu ir viss, kas mums Ngubē ir. Jūs zināsiet, ko ar to iesākt, viņš paskaidroja.

-   Tas, ko man uzdāvināja Kosongo, ir mans! Endžija iesaucās, pieķērusies savām rokassprādzēm.