Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Tikmēr Keita un Endžija bija aizgājušas līdz būdai pēc Nzē un ar ievainotā jaunekļa radinieku palīdzī­bu novietoja viņu improvizētās nestuvēs. Nabaga puisi mocīja drudzis, bet viņš piekrita sadarboties, kad māte izskaidroja šīs pēcpusdienas notikumus. Sargu nolika redzamā vietā, un viņš vārgā, bet skaidrā balsī uzrunāja savus biedrus, mudinot viņus sacelties. Nebija vairs ne no kā jābaidās Mbembelē bija pazudis. Sargi vēlējās atgriezties ierastajā dzīvē kopā ar saviem ģimenes locek­ļiem, bet viņi baidījās no komandanta un bija pieraduši paklausīt augstākstāvošajiem. Kur gan tagad atradās Mbembelē? Vai melnais dzīvnieks viņu bija aprijis? Ja viņi atsauksies Nzē aicinājumam, bet militārists atgrie­zīsies, sargu dzīve beigsies krokodilu akā. Viņi neticēja, ka karaliene Nana Asante ir dzīva, un, ja tā arī bija, viņas varu nevarēja salīdzināt ar Mbembelē.

Atkal sastapuši savus ģimenes locekļus, pigmeji sprie­da, ka pienācis laiks atgriezties mežā, no kurienes viņi vairs nedomāja nākt ārā. Bejē Dokū uzvilka savu dzel­teno kreklu un piegāja pie Aleksandra, lai atdotu viņam amuletu, kurš, pēc pigmeja pārliecības, bija palīdzējis cīņā ar Mbembelē. Arī pārējie mednieki saviļņoti at­vadījās, zinot, ka vairs nekad nesatiks vareno draugu ar leoparda drosmi. Aleksandrs viņus aizturēja. Jūs vēl nedrīkstat aiziet, viņš sacīja. Puisis paskaidroja, ka pigmeji nebūtu drošībā, kaut arī slēptos tālākajos meža nostūros, kur nespēj izdzīvot neviena cilvēcīga būtne. Bēgšana nebija atrisinājums agrāk vai vēlāk viņus kāds atradīs vai arī medniekiem pašiem būs nepiecie­šams kontakts ar pārējo pasauli. Viņiem bija jābeidz būt vergiem un atkal jāizveido kādreizējās sirsnīgās attiecī­bas ar Ngubē iedzīvotājiem, tāpēc tagad jāatbrīvojas no Mbembelē varas un uz visiem laikiem jāaizdzen viņš no šā apvidus kopā ar visiem zaldātiem.

Savukārt Kosongo sievas, kas kā cietumnieces bija dzīvojušas harēmā jau no četrpadsmit piecpadsmit gadu vecuma, bija sapulcējušās kopā un pirmo reizi baudīja savu jaunību. Nepievēršot nekādu uzmanību nopietna­jām lietām, kas nodarbināja pārējos ļaudis, viņas bija sarīkojušas pašas savu karnevālu; sievietes norāva sev zelta rotaslietas no rokām, kakla un ausīm un vai trakas aiz prieka meta tās gaisā.

Tā nu rosījās ciemata iedzīvotāji, katra ļaužu grupa bija aizņemta ar ko citu, tomēr visi atradās laukumā, kad negaidīti ieradās Sombe, kuru pārdabiskie spēki bija saukuši iedibināt kārtību, sodīt un iedvest bailes.

Par varenā burvja ierašanos vēstīja dzirksteļu lietus, kas bija līdzīgs salūtam. Baisā tēla parādīšanos pavadīja ļaužu kliedzieni. Sombe nebija rādījies jau vairākus mē­nešus, un daži ciema iedzīvotāji cerēja, ka viņš uz visiem laikiem devies uz dēmonu pasauli; bet te nu bija elles vēstnesis, daudz iespaidīgāks un niknāks nekā parasti. Šausmu pārņemtie ļaudis atkāpās, un burvis nostājās laukuma vidū. Par Sombi zināja viss apvidus, un stāsti par viņu no ciema uz ciemu bija izplatījušies lielā daļā Āfrikas. Runāja, ka viņš ir spējīgs nogalināt ar domu, izārstēt ar elpas pūtienu, paredzēt nākotni, pārvaldīt dabas spēkus, izmainīt sapņus, uz visiem laikiem iemi­dzināt mirstīgos un sazināties ar dieviem. Tāpat stāstīja, ka viņš ir neuzvarams un nemirstīgs, ka var pārvērsties par jebkuru ūdens, debesu vai zemes būtni, ka spēj ieiet savos ienaidniekos un aprīt tos no iekšienes, dzer asinis, samaļ miltos pats savus kaulus un atstāj tikai ādu, ko vēlāk piepilda ar pelniem. Šādā veidā Sombe radīja zombijus pa pusei dzīvas, pa pusei mirušas būtnes, kuru nožēlojamais liktenis bija kā vergiem kalpot burvim.

Burvis bija milzīgs, un apģērbs viņu vērta vēl lielāku. Viņa seju sedza leoparda maska, virs kuras kā cepure bija uzlikts bifeļa galvaskauss ar lieliem ragiem, uz kuriem savukārt atradās zaru murskulis, it kā burvim uz galvas augtu koks. Uz rokām un kājām viņam bija dzīvnieku ilkņu un nagu rotas, kaklā karājās pāris virtenes cilvēku pirkstu un pie jostas vairāki fetiši un ķirbji ar maģis­kiem dzērieniem. Ķermeni klāja dažādu dzīvnieku ādas strēmeles ar sakaltušām asinīm.

Sombe ieradās kā atriebējs, kurš nolēmis ieviest pats savu taisnību. Bantu ļautiņi, pigmeji un pat Mbembelē zaldāti viņam padevās bez mazākās pretošanās; ļaudis sarāvās, it kā vēlētos pazust pavisam, un bija gatavi paklausīt jebkurām Sombes prasībām. No pārsteiguma sastingušie ārzemnieki redzēja, kā burvja parādīšanās sagrauj trauslo līdzsvaru, kas bija radies Ngubē.