Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Tad Mbembelē saviem zaldātiem pavēlēja šaut uz pigmejiem. Ļaudis kliegdami bēga. Sievietes vilka prom bērnus, veči klupa un krita, suņi skrēja, vistas ķērca, un galu galā laukumā palika tikai pigmeji, zaldāti un sargi, kas nevarēja izšķirties, kurā pusē nostāties. Keita un Endžija skriešus metās glābt pigmeju bērnus, kas klieg­dami bija saguluši kaudzē ap divām vecmāmiņām gluži kā kucēni. Džoels meklēja glābiņu zem kāzu mielasta galda, un no turienes fotografēja, neiestādot asumu. Brālis Fernando un Aleksandrs izplestām rokām nostājās priek­šā pigmejiem, aizsargājot viņus ar saviem ķermeņiem.

Iespējams, daži zaldāti mēģināja šaut un saprata, ka ieroči nedarbojas. Iespējams, citiem tik ļoti riebās līdz tam ļoti cienītā priekšnieka gļēvulība, ka viņi nepaklau­sīja pavēlei. Jebkurā gadījumā laukumā neatskanēja ne­viens šāviens, un mirkli vēlāk desmit Leoparda brālības vīriem pie kakla jau atradās šķēpa asmenis neuzkrīto­šās pigmeju sievietes bija sākušas darboties.

Aiz niknuma aklais Mbembelē neko no tā visa nema­nīja. Komandants tikai aptvēra, ka viņa pavēles neviens nepilda. Viņš izvilka no maksts pistoli, nomērķēja uz Bejē Dokū un izšāva. Komandants nezināja, ka, amuleta brīnumainā spēka vadīta, lode netrāpīja mērķī, jo, pirms otrreiz nospiest gaili, viņam uzbruka nepazīstams dzīv­nieks milzīgs, melns kaķis, ātrs un zvērīgs kā leopards, ar dzeltenām acīm kā panterai.

15 Trīsgalvainais briesmonis

Tie, kas pamanīja ārzemju puiša pārvēršanos par melno dzīvnieku, saprata, ka šī ir viņu dzīves brīnu­mainākā nakts. Viņu valodā nebija vārdu, lai aprakstī­tu tādus brīnumus; neviens pat nezināja, kā sauc šo nekad neredzēto dzīvnieku lielo, melno kaķi, kas rūk­dams metās virsū komandantam. Mbembelē sejā iesi­tās zvēra karstā elpa un plecos iecirtās tā nagi. Viņš būtu varējis ar vienu šāvienu nogalināt dzīvnieku, bet bailes komandantu paralizēja, jo viņš apjauta, ka no­tiekošais ir pārdabiska un spēcīga burvestība. Sitot ar abām dūrēm, militārists atbrīvojās no jaguāra nāvējošā apkampiena un, dzīvnieka pavadīts, izmisis skrēja uz meža pusi. Pārsteigto aculiecinieku vēroti, abi stāvi pazuda tumsā.

Gan Ngubē iedzīvotāji, gan pigmeji dzīvoja maģiskā realitātē, garu ieskauti, un baidījās pārkāpt ikvienu tabu vai kā citādi izsaukt okulto spēku nelabvēlību. Viņi ti­cēja, ka slimības ir burvestības sekas un tādā pašā veidā arī ārstējamas, ka nedrīkst doties medībās vai ceļoju­mā, neveicot ceremoniju dievu pielabināšanai, ka naktī sarosās dēmoni, savukārt dienā spoki un ka mirušie pārvēršas plēsīgās būtnēs. Šiem ļaudīm fiziskā pasaule bija burvestību pilna un dzīve atgādināja nemitīgu zīlē­šanu. Viņi bija redzējuši vai domāja, ka ir redzējuši, daudzas burvestības, tādēļ uzskatīja, ka cilvēks spēj pār­vērsties par dzīvnieku. Bija iespējami divi izskaidrojumi: Aleksandrs ir loti varens burvis vai arī kāda dzīvnieka gars uz laiku iemiesojies puiša ķermenī.

Brālis Fernando atradās līdzās Aleksandram, kad puisis iemiesojās savā totēma dzīvniekā, un viņa si­tuācija bija gluži citāda. Misionārs, kurš sevi uzskatīja par racionālu eiropieti, izglītotu un kulturālu cilvēku, redzēja notiekošo, bet viņa prāts nespēja to pieņemt. Viņš noņēma brilles un berzēja tās pret biksēm. "Man beidzot tās būs jānomaina," misionārs murmināja, ber­zējot acis. Faktam, ka Aleksandrs pazuda tieši tajā pašā brīdī, kad ne no kurienes uzradās milzīgais kaķis, varēja būt vairāki izskaidrojumi: bija tumšs, laukumā valdīja milzīgs sajukums, lāpu gaisma bija nespodra, un pats brālis Fernando bija pārmēru satraucies. Tagad nav īs­tais brīdis, lai zaudētu laiku bezjēdzīgos spriedelējumos, priekšā daudz darāmā, viņš nodomāja. Pigmeji vīrieši un sievietes, šķēpiem bruņojušies, uzmanīja tīklos sa­saistītos zaldātus; bantu sargi šaubījās mest ieročus zemē vai doties palīgā priekšniekiem; apkārt valdīja histērija, kas varēja pārvērsties slaktiņā, ja vien sargi dotos palīgā Mbembelē zaldātiem.

Aleksandrs atgriezās pēc pāris minūtēm. Par notikušo liecināja tikai viņa dīvainā sejas izteiksme, liesmojošās acis un atieztie zobi. Bezgala satraukta, Keita devās mazdēlam pretī.

-   Tu neticēsi tam, kas notika, dēls! Mbembelē uz­bruka melna pantera! Ceru, ka tā viņu aprija, viņš to bija godam pelnījis.

-   Tā, Keita, nebija melna pantera, bet gan jaguārs. Tas viņu neapēda, tikai krietni sabaidīja.

-   Kā tu to zini?

-   Cik reižu gan tev, Keita, jāskaidro, ka mans totēma dzīvnieks ir jaguārs?

-   Atkal tu par to pašu, Aleksandr! Kad atgriezīsimies civilizācijā, tev būs jāuzmeklē kāds psihiatrs. Kur ir Nadja?

-   Viņa drīz atgriezīsies.

Nākamajā pusstundā, daudzējādā ziņā pateicoties brālim Fernando, Keitai un Endžijai, trauslais spēku līdzsvars ciemā stabilizējās. Vispirms viņiem izdevās pārliecināt Leoparda brālības vīrus padoties, ja vien viņi vēlas dzīvi tikt prom no Ngubē, jo karavīru ieroči nedarbojas, komandants ir pazudis un apkārt vien nai­dīgi iedzīvotāji.