Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Burvis, saliecies kā gorilla, balstoties uz rokām un rūcot, aizvien ātrāk sāka griezties pats ap sevi. Tad viņš pēkšņi apstājās, norādīja ar pirkstu uz kādu cilvēku, un tas tūdaļ pat nokrita zemē, iegrimis dziļā transā un raustoties briesmīgos krampjos kā epilepsijas slimnieks. Citi kļuva stīvi kā granīta statujas, vēl citiem sāka asiņot deguns, mute un ausis. Sombe atkal griezās kā vilciņš, apstājās un sodīja ļaudis ar vienu vienīgu rokas kustību. Pēc īsa brīža zemē locījās jau ducis vīriešu un sieviešu, kamēr pārējie, ceļos nometušies, kliedza pēc žēlastības, ēda zemi, lūdza piedošanu un zvērēja paklausību.

Nez no kurienes radies vējš kā taifūns brāzās pār ciemu un ar vienu pūtienu aiznesa būdu salmu jumtus, visu, kas atradās uz svētku galda, bungas, palmu zaru vārtus un pusi vistu. Nakti izgaismoja zibeņi, un no meža atskanēja šaušalīgas žēlabas. Simtiem žurku šķēr­soja laukumu, it kā bēgot no mēra, un uzreiz pazuda, atstājot gaisā briesmīgu smirdoņu.

Sombe pēkšņi ielēca vienā no ugunskuriem, kur bija cepta gaļa svētku mielastam, un sāka dejot uz kvēlojo­šām oglēm, ņemt tās kailām rokām un mest pūli. Starp liesmām un dūmiem parādījās simtiem dēmonisku fi­gūru, ļaunuma karaspēks, kas pavadīja burvi viņa vel­nišķīgajā dejā. No ragiem rotātās leoparda galvas atska­nēja dobja balss, kas izkliedza gāztā karaļa un uzvarētā komandanta vārdus, kurus satrauktie un hipnotizētie ļaudis ritmiski atkārtoja: Kosongo, Mbembelē, Kosongo, Mbembelē, Kosongo, Mbembelē…

Brīdī, kad burvis jau bija pakļāvis visus ciema iedzīvo­tājus un triumfējoši stāvēja ugunskurā, kura liesmas lai­zīja viņa kājas, bet nededzināja, no dienvidiem parādījās liels, balts putns, kurš meta lielus lokus virs laukuma. Aleksandrs atvieglots iekliedzās, jo pazina Nadju.

No četrām debespusēm Ngubē ienāca ērgļa sasauktie palīgi. Tur bija melnu un skaistu gorillu bars, milzīgie tē­viņi nāca pirmie, un viņiem sekoja mātītes ar mazuļiem. Aiz pērtiķiem nāca karaliene Nana Asante, lieliska savā kailumā, kuru piesedza vien pāris skrandu. Sirmiem un izspūrušiem matiem viņa jāja uz neticami liela ziloņa, kurš bija tikpat vecs kā karaliene un kura sānus rotāja šķēpu rētas. Nanu Asanti pavadīja Tensings, Himalaju lama, kurš astrālā formā bija atsaucies Nadjas aicinā­jumam un atvedis bariņu baismīgo sniega cilvēku pilnā kaujas ekipējumā. Tur bija arī šamanis Valimai un viņa sievas gars, kurš vadīja trīspadsmit varenus Amazones mitoloģiskos briesmoņus. Indiānis bija atgriezies jaunībā un kļuvis par kareivi ar apgleznotu ķermeni un spalvu rotām. Visbeidzot ciemā ienāca ari daudzie meža iedzī­votāji: senči un dzīvnieku un augu gari, miljoniem un miljoniem dvēseļu, kas izgaismoja ciemu kā pusdienas saule un atsvaidzināja gaisu kā tīra un vēsa vēja pūsma.

Šajā fantastiskajā gaismā pazuda dēmonu karaspēks, un burvis saruka līdz savam patiesajam apjomam. Asiņainās ādas strēmeles, pirkstu kaklarotas, fetiši, run­gas un ilkņi vairs neizskatījās biedējoši, bet drīzāk bija līdzīgi smieklīgam karnevāla kostīmam. Lielais zilonis, uz kura jāja Nana Asante, iebelza Sombem ar snuķi, un leoparda maska ar bifeļa ragiem aizlidoja pa gaisu, atklājot skatienam burvja vaigu. Šo seju visi pazina Kosongo, Mbembelē un Sombe bija viens un tas pats vīrs, tās bija trīs viena un tā paša izdzimuma galvas.

Ļaužu reakcija bija tikpat negaidīta kā pārējie šīs nakts notikumi. Ilgs un dobjš vaids sadrebināja pūli. Tie, kas raustījās krampjos, tie, kas bija pārvērtušies statujā un asiņoja, atmodās no transa, zemē gulošie piecēlās, un pūlis biedējošā izlēmībā virzījās uz cilvē­ka pusi, kas viņus līdz šim bija tiranizējis. Kosongo Mbembelē Sombe kāpās atpakaļ, bet nepilnas minūtes laikā viņš jau bija ielenkts. Simtiem roku viņu satvēra, pacēla gaisā un nesa uz krokodilu akas pusi. Kad sma­gais trīsgalvainā briesmoņa ķermenis iekrita krokodilu rīklēs, mežā atbalsojās asinis stindzinošs kliedziens.

Aleksandram bija grūti atcerēties visus šīs nakts noti­kumus, un viņš tos nespēja aprakstīt tik viegli kā savus iepriekšējos piedzīvojumus. Vai tas bija sapnis? Vai viņš bija kolektīvās histērijas upuris? Vai viņš tiešām pats savām acīm redzēja Nadjas sapulcētās būtnes? Uz šiem jautājumiem nebija atbildes. Vēlāk, kad puisis stāstī­ja Nadjai savu notikumu versiju, draudzene klusējot klausījās, viegli noskūpstīja viņu uz vaiga un sacīja, ka katram ir sava taisnība, un tās visas ir patiesas.