Sargasi kosmosā

—   Mēs pagaidām vēl esam dzīvi, — aizrādīja Van Raiks. — Mūsu darbā var vai nu riskēt, vai neriskēt. Mēs dodam priekšroku pēdējam. — Viņš ieslīga krēslā, un Deins atspiedās pret sienu. Visas pazīmes liecināja, ka izkraušana tik drīz nesāksies.

Doktors Ričs, kas Deinam atgādināja krātiņā ieslo­dzīto kapteiņa Hubatu — protams, viņš vēl nebija nonācis tik tālu, lai sp]autu uz viņiem —, kaut ko noņurdēja un devās uz kabīni pie saviem ļaudīm.

—   Nu, ko, — Van Raiks atlaidās krēslā un uzsita knipi pa ekrānu, — to nevar saukt par patīkamu skatu.

Tālumā bija redzami kalni — zāģveidīgi izrobota pelēcīgi brūnu klinšu grēda, vietām klāta ar sniegu. Kalnu piekājes atgādināja skrandainas bārkstis, ko izvagoja šauras, līkumotas ielejas, kuru ieejās zaļoja bāla, neveselīga izskata augu valsts. Pat saules gaismā šī vieta izskatījās drūma — tādu varētu re­dzēt murgainā sapnī.

—   Paraugu vācējs ziņo, ka apstākļi piemēroti dzī­vošanai, — pēkšņi no vadības sekcijas ziņoja bezper­soniska balss.

Van Raiks atkal paņēma mikrofonu.

—   Kravas uzraugs — kapteinim. Vai sagatavot izlūkgrupas?

Bet viņš nesagaidīja atbildi, jo atkal iedrāzās doktors Ričs. Šoreiz viņš pagrūda Van Raiku sāņus un iebļāva mikrofonā:

—   Kapteini Dželiko, te Salzars Ričs. Es prasu, lai rnūsu mantas izkrauj nekavējoties, ser, nekavējoties!

Brīdi valdīja pilnīgs klusums. Deins godbijīgās bailēs nodomāja, ka kapteinis gluži vienkārši tā pār­skaities, ka nespēj sakarīgi atbildēt. Nevienam nebija tiesību pavēlēt zvaigžņu kuģa kapteinim kaut ko darīt — pat policijai bija «jālūdz».

—   Kāda iemesla dēļ, doktor Rič? — Deinam par pārsteigumu, balss bija mierīga, tajā nejuta ne ma­zākā satraukuma.

—   Iemesla! — sprausloja Ričs, noliecies pār Van Raika galdu. — Gluži vienkārši tāpēc, lai mēs varētu līdz tumsai ierīkot nometni!

—   Rietumos drupas… — doktora pacelto balsi pārtrauca Tana rāmais paziņojums.

Visi trīs palūkojās uz ekrānu. Kalni ziemeļu pusē bija pazuduši, to vietā bija redzama rietumu ainava — inženieris sakarnieks bija pārslēdzis uztvērēju uz nākamo debess pusi.

Viņu priekšā pletās izdedzis līdzenums, kurā Priekšteču nepazīstamie ieroči bija vispirms pār­šķēluši zemes virskārtu līdz klintij un pēc tam arī pašā klintī atstājuši dziļas vagas, kuras pildīja stik­lainu izdedžu masa, kas spilgtiem zibšņiem atstaroja saules gaismu. Bet aiz šīs pamestības bija kaut kas cits, vesela gūzma ēku, kas iesniedzās neskartajā augu valsts joslā.

Drupas bija gaišs plankums vispārējā drūmajā ainavā. Tās laistījās spilgti sarkanos, dzeltenos, grie­zīgi zaļos un zilos toņos. Drupas atradās, šķita, jū­dzes divdesmit no «Karalienes» un bija pietiekami iespaidīgas, lai pārsteigtu trīs skatītājus kravas uzrauga kabīnē. Droši vien tāpēc, ka doktors Ričs tagad atradās uz pazīstamas planētas, viņš pirmais atguva valodu.

—   Tur… — viņš nepacietīgi iebadīja ar pirkstu ekrānā, — tur mēs ierīkosim nometni! — Viņš atkal pieklupa pie mikrofona un sacīja:

—   Kapteini Dželiko, es vēlos ierīkot nometni pie šīm drupām. Tiklīdz jūsu kravas uzraugam labpatiks izkraut mūsu mantas…

Viņa dedzība galu galā guva virsroku, jo brīdi vēlāk Van Raiks noņēma plombas no kravas lūkas. Doktors nepacietīgi mīņājās viņam aiz muguras, bet pārējie trīs ekspedīcijas locekļi bija sastājušies gai­tenī.

—   Tagad mēs paši tiksim galā, Van Raik…

Bet kravas uzraugs pacēla roku, aizšķērsodams

doktoram ceļu.

—   Nē, paldies, doktor. Jebkura krava no «Karalie­nes» tiek izkrauta tikai manu ļaužu uzraudzībā.

Un ar to Ričam bija jāsamierinās, kaut gan viņš vārījās dusmās, kamēr Deins ar ceļamkrānu izcēla un nolaida zemē pa radaru vadāmo kuģa apvidus mašīnu. Kravas uzrauga palīgs vadīja ari izkrau­šanu. Rīgelietis iekāpa apvidus mašīnā, lai noregulētu tās rokas vadības sistēmu virzienā uz drupām. Pirmo reizi tur izkrauta, tā pēc nākamās kravas atgriezī­sies pati, kuģa radara vadīta.

Ričs kopā ar diviem saviem ļaudīm aizbrauca ot­rajā reizē, un Deins palika gaidām mašīnu divatā ar klusējošo ceturto ekspedīcijas dalībnieku. Pēdējai reizei bija atlikusi neliela, dažāda satura krava, gal­venokārt arheologu personiskās mantas.

Lai gan svešinieks izrādīja acīm redzamu neap­mierinātību, kravas uzrauga palīgs salika somas vienkop, lai varētu tās ātrāk iekraut. Bet tā nebija Deina vaina, ka arheologs nejauši nosvieda kādu apdriskātu instrumentu somu. Tā smagi nokrita, aiz­ķērās aiz kāda klints izciļņa un atsprāga vaļā.

Ar klusu lāstu svešais ņēmās stūķēt atpakaļ somas saturu, taču viņš nebija pietiekami veikls, lai no­slēptu Deina skatienam kādu grāmatu, kas bija bijusi ievīstīta apakškreklā.

Šī grāmata! Spilgtajā saulē Deins piemiedza acis. Bet pamatīgāk to aplūkot viņš vairs nepaguva — svešais jau savilka ap somu siksnas. Deins vienīgi bija pārliecināts, ka redzējis lādu pašu uz Vilkoksa dienesta galda. Kāpēc gan arheologs vadāja līdzi astrogatora skaitļošanas kodu?

5. PIRMAIS IZLŪKGĀJIENS