Sargasi kosmosā

Krēsla uz Limbo bija savāda, bieza, it kā ēnas būtu taustāmas. Deins sekoja, lai tiktu aizvērta ārējā kravas lūka, un apvidus mašīna, kas bija tukšā at­griezusies no pēdējā reisa, tiklu novietota uz apsvi­lušās zemes zem «Karalienes» stabilizatoriem. Viņi bija veikuši arī citus piesardzības pasākumus, kādi bija nepieciešami, kuģim atrodoties uz nepazīstamas planētas. Traps tika ievilkts un gaisa aizvari noslēgti. Pret Limbo tagad bija vērsti vienīgi «Karalienes» spīdīgie gludie sāni, ko varēja sadragāt tikai kāds sevišķi moderns un tehniski pilnīgs ierocis. Starp­zvaigžņu tirgoņi devās kosmosā tikai tādos kuģos, ko vajadzības gadījumā varēja pārvērst par cietok­šņiem.

Iegrimis savās domās, Deins kāpa no stāva uz stāvu, līdz sasniedza Ripa šauro mitekli vadības sek­cijas malā, Astrogatora palīgs bija saritinājies sē­deklī ar kinokameru rokās.

—   Es esmu uzņēmis drupas veselā filmā, — viņš satraukti sacīja Deinam, kurš bija apstājies durvīs. — Bet šis Ričs… viņš ir visīstākais gangsteris, kādu es jebkad esmu redzējis. Es brīnos, kā gan Sinbads nav viņu nomedījis kopā ar visiem pārējiem grau­zējiem un rīkojies ar viņu tāpat kā ar jebkuru liku­mīgu laupījumu…

—   Ko tad viņš atkal izdarījis?

—   Tas taču ir lielākais ar Priekštečiem saistītais atradums, — Rips bakstīja ar pirkstu sienā, — un viņš to sagrābis, it kā tas būtu viņa personisks īpašums. Viņš pateicis kapteinim Dželiko, ka nevēlo­ties, lai kāds no mums dodas uz turieni aplūkot dru­pas… ka neprašas ekskursanti pārāk bieži sabojājot neparastus atradumus! Neprašas ekskursanti! — Rips dobji atkārtoja, un Deins pirmo reizi pa visu viņu pazīšanās laiku redzēja biedru patiesi sašutušu.

—   Nu, labi, — prātīgi aizrādīja Deins, — bet pat ar saviem trim palīgiem viņš taču nevar aizņemt visu planētu. Mēs taču gatavojamies sūtīt izlūkgrupu — kā parasti, vai ne? Un kas gan tevi kavē pašam uziet pirmklasīgas drupas? Es nedomāju, ka Ričs atradis vienīgās drupas uz visas planētas. Un likumos nekur nav teikts, ka mēs nedrīkstam izpētīt tās, kuras mēs atrodam.

Rips staroja.

—   Nu gan, draugs, tu mani vareni iepriecināji!

Viņš nolika kinokameru.

—   Vismaz, — no gaiteņa atskanēja Kamila rūpīgi izrunātie vārdi, — neviens nevar apvainot dārgo doktoru pienākuma nepildīšanā. Viņš tā aiznesās uz savu darba lauku, it kā kāds grasītos nolaupīt viņam labākos eksponātus. Dārgais doktors taču ir mazliet dīvains, vai nē?

Rips atkārtoti izteica savas aizdomas.

—  Viņš neko nezināja par Dvīņu torņiem…

—        Un viņa sarkanmatainais palīgs vadā līdzi as- trogatora skaitļošanas kodu. <— Deins bija ļoti prie­cīgs, ka var pievienot persbniski iegūtu informāciju, jo vairāk tāpēc, ka arī Kamils bija šeit. Klusums, ar kādu šis paziņojums tika uzņemts, Deinam glai­moja. Bet, kā jau parasti, Ali iedzēla pirmais.

—        Un kā šis pārsteidzošais fakts kļuva zināms jums?

Deins nolēma neievērot šo tikko manāmo, bet ne­patīkamo uzsvaru uz «jums».

—       Viņš nosvieda savu instrumentu somu, grāmata izvēlās ārā, un viņš lielā steigā centās to atkal noslēpt.

Rips pastiepa roku un atvēra atvilktni. No turienes viņš izvilka biezu grāmatu ūdensdrošā apvākojumā.

—   Vai tu redzēji šādu?

Deins pakratīja galvu.

—       Tai bija sarkana apmale — kā tai, kas atrodas uz Vilkoksa galda vadības kabīnē.

Kamils klusu iesvilpās, bet Rips plati iepleta tum­šās acis.

—        Bet tā taču ir komandsastāva grāmata! — viņš protestēja. — Tāda ir tikai uz kuģa pieņemtam astro- gatoram, un, kad viņš no kuģa aiziet, tā nonāk kapteiņa seifā, līdz ierodas cits astrogators. Saskaņā ar Federācijas likumu uz katra kuģa ir tikai viena šāda grāmata. Kad kuģis tiek norakstīts, grāmatu iznīcina…

Ali sāka smieties.

—       Draugs, neesi tik naivs. Kā tad, pēc tavām domām, rīkojas malu mednieki un kontrabandisti? Vai viņi grābj aprēķinus no zila gaisa? Es nebūtu

pārsteigts, uzzinot, ka melnajā tirgū ar šiem skait­ļošanas kodiem norit tirgošanās vel labu laiku pēc tam, kad tie it kā tikuši sadedzināti.

Rips tomēr tam nepiekrita.

—   Bet viņiem nebūtu jauno datu — tos mēs sa­ņemam, ierodoties uz katras planētas. Kā tev šķiet — kāpēc gan Vilkokss dodas uz ostas pārvaldi ar mūsu skaitļošanas kodu katru reizi, kad mēs nosēžamies kādā pasaulē? So grāmatu sūta tieši uz vietējo Inspi­cēšanas dienesta kantori, lai ierakstītu jaunākos datus. Un tur var uzrādīt tikai oficiāli reģistrētu grāmatu — to viņi var noteikt acumirklī!

—   Paklausies, nevainīgais bērniņ, — gari stiepjot vārdus, ierunājās Kamils, — vienmēr atradīsies kāda gaiša galva — vai pat vairākas —, kas nepagurstot strādās dienu un nakti, lai izgudrotu, kā apiet jebkuru Federācijas izdoto likumu. Es nevaru pateikt, kā viņi to dara, bet esmu gatavs likt ķīlā visu, ko esmu ieguldījis šajā riskantajā pasākumā, ka tā tas notiek. Ja Torsons ir redzējis šī zeļļa mantās grāmatu ar sarkanu apmali, tad to dara tieši šeit un pašlaik — uz Limbo.

Rips piecēlās.

—   Vajadzētu pateikt Stīnam…