Sargasi kosmosā

—   Ko tad? Ka Torsons redzējis kodam līdzīgu grāmatu izkrītam no šā rakņātāja personiskās bagā­žas? Torson, jūs taču to nepacēlāt un neaplūkojāt tuvāk?

Deins bija spiests atzīt, ka to viņš nav darījis. Un viņš jutās vīlies. Kā lai viņš pierāda, ka šim ekspe­dīcijas dalībniekam tiešām ir aizliegtais komandsa- stāva kods? Un Stīns Vilkokss jau nu bija pēdējais cilvēks uz kuģa, kurš uzņems nopietni ziņas, kas nav pierādītas ar konkrētiem faktiem. Kamēr Deins ne­turēja šaubīgo grāmatu rokās un nespēja to uzradīt, tikmēr bija maz cerību, ka viņam noticēs.

—   Tā kā, — Kamils atkal pievērsās Ripām, — mums jādabū daudz iespaidīgāki pierādījumi, pirms mēs priekšniekiem tēlojam bezbailīgus federālos aģentus vai policistus.

Rips atkal apsēdās — šī argumenta pamatotība viņu bija pārliecinājusi tāpat kā Deinu.

—   Bet, — viņš pieķērās kādai uzmundrinošai de­taļai Ali iznīcinošajā runā, — tu teici, ka «mums jādabū». Tātad tu tici, ka ar doktoru kaut kas nav kārtībā?

Kamils paraustīja plecus.

—   Manuprāt, viņš ir tāds pats blēdis kā Sarkanā tuksneša dejotājs, bet tās ir tikai manas personiskās, slepenās domas, un es turu mēli aiz saviem skaista­jiem baltajiem zobiem, kamēr tiešām nevarēšu pār­liecināt varas iestādes par to. Pa to laiku nodarbo­simies ar savām lietām. Stundas laikā mums jāizlozē fliteru komandu sastāvi.

«Karalienes» nelielajos izlūkfliteros ērti varēja novietoties divi vīri, bet, ja labi saspiedās, tad arī trīs. Tajā pēcpusdienā inženiersekcijas darbinieki abus lidaparātus rūpīgi pārbaudīja, bet Deins pa to laiku bija aizņemts ar ekspedīcijas ekipējuma izkrau­šanu. Nebija šaubu, ka nākamajā rītā pirmā izlūk- grupa jau ķersies pie darba.

Ne mazākais gaismas stariņš nepāršķēla Limbo nakts drūmo tumsu. «Karalienes» apkalpei zuda jeb­kāda interese par pilnīgi tukšajiem ekrāniem, kas saistīja viņus ar ārpasauli. Pēc vakariņām notika izloze, kurai bija jānosaka fliteru komandu sastāvi. Kā jau parasti, izlozes pamatā bija «Karalienes» ap­kalpes trīskāršā struktūra: katrā fliterā vajadzēja būt vienam cilvēkam no inženiersekcijas, vienam no va­dības un vienam no Van Raika elastīgās sekcijas.

Ja Deinam dotu brīvu izvēli, viņš būtu gribējis iekļūt vienā komandā ar Ripu. Vēlāk viņš ar rūgtumu nodomāja, ka varbūt tieši šī stiprā vēlēšanās vaino­jama pie tā, ka bija iznācis gluži otrādi. Izvilcis savu papīra strēmelīti, viņš konstatēja, ka viņa biedri būs Kamils un Tans. Bet kapteinis nomainīja inženieri sakarnieku ar ārstu Tau — Tanam aiz Dželiko vien zināmiem apsvērumiem bija jāpaliek «Karalienē».

Vairāk nekā neapmierināts ar šādu iznākumu, Deins devās atpakaļ uz savu veco kabīni. Ziņkāres urdīts, viņš brīdi pārmeklēja šauro noliktavas telpu vājā cerībā atrast kādu mīklainā doktora aizmirstu mantu. Ja tas būtu televīzijas videogrāvējs, viņš kā bezbailīgs jauns varonis atrastu kādus slepenus plā­nus… Bet šī doma lika viņam atcerēties Kamila loģisko situācijas novērtējumu, runājot par nepama­totām aizdomām.

Viņš sāka domāt par Kamilu, mēģinādams izprast, kāpēc gan tik ļoti neieredz inženiera palīgu. Daļēji tur bija vainojama Ali izskatīgā āriene un manieres. Deins vēl bija tajā vecumā, kad cilvēks sabiedrībā jūtas neveikli un neērti; viņš vēl neorientējās situā­cijā — tieši tāpat kā Biroja apmācību laukumā, kur instruktori vienmēr minēja viņu par piemēru, kā ne­vajag izpildīt vingrinājumus. Un, palūkojies nelielajā spogulītī virs sevis pie kabīnes sienas, viņš pie 1 a- bākās gribas nemanīja nekādu ārēju pievilcību. Jā, fiziski Kamils bija viss, bet Deins nebija nekas.

Turklāt kravas uzrauga palīgs nojauta, ka arī pēc prāta asuma Kamils viņu atstāj ēnā. Deins pēc sava temperamenta vairāk atgādināja buldogu — viņš rīkojās lēni, toties droši. Kamils turpretī mēdza pārvietoties tādiem kā sienāža lēcieniem. Turklāt šie lēcieni bija nemaldīgi. Un tas Deinam nepārtraukti bojāja garastāvokli. Viņš Ali tā neienīstu, ja tas laiku pa laikam kļūdītos. Bet līdz šim Kamilām visu laiku pretīgā kārtā bija bijusi taisnība.

Lai gan Psihologs parasti atrada katram piemērotu kuģi un apkalpi, nekad nevarēja prasīt, lai uz kuģa katrā ziņā valdītu savstarpējas simpātijas. Mašīnu spējam bija savas robežas. Deins jau Birojā bija nācis pie slēdziena, ka var labi sadzīvot ar lielāko daļu cilvēku.

Nolēmis, ka nav vērts pašam meklēt nepatikšanas, iekams tās nerodas pašas, Deins likās gulēt. Agri nākamās dienas rītā viņš ar nepacietību gaidīja iz­lūka piedzīvojumus.

Kapteinis Dželiko ņēma vērā doktora Riča vēlē­šanos un nelika izlūkgrupām doties drupu virzienā. Toties abu fliteru komandu uzdevums bija skaidrs. Ja tiktu atrasts kaut kas, kam ir kāds sakars ar Priekštečiem, tad par to jāziņo tieši kapteinim, tur­klāt ne pa radio, lai pārraidi nenopeilētu Riča ļaudis.