Sargasi kosmosā

Deins piesprādzēja ķiveri ar īsviļņu raidītāju un apjoza izlūka jostu, pie kuras bija piestiprināts tie­vas, bet izturīgas virves ritulis, lukturītis un instru­mentu somiņa. Lai gan ilga prombūtne nebija paredzēta, tomēr bagāžas telpā zem flitera sēdekļa katram gadījumam tika ielikti pārtikas koncentrāti, neliela medikamentu soma, pilnas blašķes un kaste ar «kontakta precēm», lai gan tās, pēc Deina domām, bija gluži liekas.

Ali ieņēma vietu pie nelielā lidaparāta vadības pults, bet Deins un Tau iespiedās šaurajā sēdeklī viņam aiz muguras. Inženiera palīgs nospieda pogu uz paneļa, un, noslēgdams kabīni, viņiem pārslīdēja izliektais vējstikls. Viņi līgani pacēlās no «Karalienes», izlīdzināja augstumu un pagriezās uz ziemeļiem pa Dželiko un Van Raika nosprausto kursu.

Saule jau bija zenītā, tās gaisma ugunīgām šaltīm atstarojās no sastingušo izdedžu upēm izsvilinātajā zemē, atdzīvinot vārgās augu valsts zaļumu kalnu piekājes ielejās. Viņi uzņēma kursu tieši uz ziemeļu grēdu, un Deins iedarbināja kinokameru.

Sasniedzis retos krūmu pudurus, Ali samazināja augstumu un ātrumu, lai viņi varētu aplūkot apkārtni. Bet Deins nemanīja nekādu dzīvības zīmju, nevienu kukaini vai dzīvnieku, un rīta gaisā neredzēja ne­vienas spārnotas būtnes.

Viņi aizlidoja līdz pirmās šaurās ielejas galam, pūlēdamies ieraudzīt kaut ko ievērības cienīgu. Tad Ali pagrieza fliteru pa labi un strauji pacēlās virs zāģveidā izrobotās kailo melno klinšu grēdas, lai uzmeklētu nākamo auglīgās zemes joslu. Un atkal skatienam pavērās tikai reti krūmāji un šur tur iz­mētāti zāles kumšķi.

Toties trešā ieleja jau solīja ko vairāk. Tajā urdzēja neliels strautiņš un augu valsts bija ne vien biezāka, bet arī tumšāka, zaļāka. Deins un Tau gandrīz vien­laikus ieraudzīja lejā kaut ko neparastu un reizē iesaucās:

—   Lejup!

—  Te!

Ali jau bija pārlidojis pari šai vietai, bet tad, sa­mazinājis ātrumu, apmeta loku un devās atpakaļ, ka­mēr abi pārējie, pieplakuši pie vējstikla, pūlējās sa­skatīt savādo pārmaiņu vienmuļajā ainavā.

Tur jau tā bija! Deina uztraukums pieauga, kad viņš saprata, ka nav maldījies. Sis nelielais regulāras formas laukumiņš bija iekultivēts lauks. Bet kāds lauks! Ar oļiem un krūmiem iežogotais laukumiņš nebija lielāks par sešpadsmit kvadrātmetriem.

Taisnās rindās auga nelieli stādi ar dzeltenām pa- paržveida lapām, kas trīsēja un drebēja kā vējā, kaut gan turpat blakus krūmos nemanīja ne vēsmiņas.

Ali divas reizes pārlidoja lauku un vadīja fliteru gar ieleju uz izdedzināto līdzenumu. Lejā aizslīdēja vēl trīs atsevišķi lauki, līdz viņi sasniedza lielāku klajumu, kur ieleja paplašinājās un pletās trīs vai četri lauki vienkop. Tie visi bija iežogoti un šķita rūpīgi kopti. Tomēr nekur nemanīja ne taciņu, ne ēku, nekādu pēdu, kas liecinātu, ka šos augus kāds stādījis un gatavotos novākt ražu.

—   Jā… — mulsuma pilno klusumu pirmais pār­trauca Tau, — varbūt mēs esam sastapušies nevis ar faunas, bet floras civilizāciju …

—   Ja jūs domājat, ka šie burkānveida augi uz­cēluši žogus un pēc tam paši sevi sastādījuši rin­dās… — iesāka Ali, bet Deinam atbilde jau bija gatava. Kā jau cilvēkā, kam darīšana ar kravu, viņā pārāk dziļi bija iesēdusies doma par nepieciešamību būt gatavam uz visu attiecībās ar ārpuszemes rasēm un bez izpētīšanas nenoraidīt nekādu hipotēzi.

—   Tā varētu būt dēstu audzētava… pieaugušie īpatņi varbūt iedēstījuši sēklas…

Ali par atbildi nicīgi nosprauslājās. Bet Deins pie­spieda sevi neizrādīt aizkaitinājumu.

—   Vai mēs nevaram nosēsties? Vajadzētu tā kā aplūkot tuvāk… Patālāk no laukiem, — brīdi vēlāk viņš drošības labad piebilda.

—   Paklausieties, jūs, sikurntirgotāj, — atcirta Ali. — Es neesmu zaļknābis, nedz arī ķerts…

Deins sev godīgi atzinās, ka ir to pelnījis. Galu galā tas bija viņa pirmais reiss, un Ali bija vairāk pieredzējis. Turpmāk viņš vairs nemēģinās dot pado­mus no malas. Viņš nebilda ne vārda, kamēr Ali, mezdams lokus, laidās arvien zemāk, turēdams kursu uz kailas klints laukumu krietnu gabalu no strauta un laukiem, ko tas apskaloja.

Tau uzņēma sakarus ar «Karalieni» un paziņoja par atklājumu. Par atbildi viņi saņēma norādījumu uzmanīgi izpētīt ieleju, mēģinot atrast vēl kādas sa­prātīgas dzīvības pazīmes.

Ārsts aplūkoja klintis, pie kurām viņi bija nosēdu­šies.

—  Varbūt alas … — viņš minēja.

Taču, lai gan viņi bija nogājuši labu gabalu gar augstajām kailo, melno klinšu sienām, nekur nema­nīja nevienas alas vai plaisas, kas būtu kaut vai tik dziļa, lai tur varētu patverties tāds radījums kā Sinbads.

—   Varbūt viņi paslēpušies, ieraudzīdami fliteru, — piezīmēja Ali. — Un pašlaik no paslēptuves mūs no­vēro.

Deins apsviedās apkārt un uzmanīgi nopētīja ne vien klinšu sienas, bet arī krūmu pudurus un vietas, kur auga garāka zāle.

—  Viņiem jābūt maziem, — viņš pa pusei pie sevis nomurmināja. — Sie lauki ir tik sīciņi.

—  Augi, — Tau atgriezās pie sava iemīļotā temata. Bet Deins viņam nepiekrita.