Sargasi kosmosā

Gūsteknis sagrīļojās, viņa asinīm notraipīto seju

pārklāja bālums, ko nespēja noslēpt pat kosmiskais iedegums, un viņš iekoda zobos apakšlūpu, it kā pū­lēdamies aizturēt kliedzienu.

Vilkokss bija apsēdies uz mašīnas. Tagad viņš iz­

ņēma savu blasteru un uzlika draudīgo ieroci uz ceļa, pavērsis tā stobru tieši pret gūstekņa vēderu.

—   Jā, te ir ne mazums kuģu, — viņš noteica. Ja viņa sejā nebūtu tik sastingusi izteiksme, varētu do­māt, ka viņš runā par laika apstākļiem. — Kā jūs do­mājat, no kura esam mēs?

Taču gūsteknis vēl nebija salauzts.

—   Jūs esat no tā… no «Saules karalienes».

—   Kāpēc? Vai tāpēc, ka uz citiem kuģiem neviena vairs nav starp dzīvajiem? — mierīgā balsī vaicāja Mura. — Labāk jau izstāstiet mums visu, ko zināt, draudziņ.

—   Pareizi, — Kosti paspēra soli uz priekšu un no­liecās pār saburzīto vadītāju. — Tu pietaupīsi mums laiku un sev nepatikšanas, ja runāsi, skaistulīt. Jo vairāk laika tas prasīs, jo ātrāk mums beigsies pacie­tība — saprati?

Bija skaidrs, ka gūsteknis ir sapratis. Draudus, kas slēpās Muras balsī, vēl uzsvēra Kosti milzīgās ķe­pas.

—   Kas jūs esat un ko jūs šeit darāt? — Vilkokss at­sāka nopratināšanu.

Bez šaubām, uz vadītāju lielu iespaidu bija atstājis limbiešu mestā akmens trieciens. Taču Deins bija pār­liecināts, ka noteicošā loma bijusi Muram un Kosti.

—   Mani sauc Levs Snolls, — īgni sacīja sveši­nieks. — Un, ja jūs esat 110 «Saules karalienes», tad jūs zināt, ko es šeit daru. Jūs nekur netiksiet. Mēs turēsim jūsu kuģi uz planētas, cik ilgi mums patiks.

—   Tas nu gan ir interesanti, — izsmējīgi novilka Vilkokss. — Tatad jūs turēsiet to kuģi, tur ārā, līdze­numā, cik ilgi jums patiks? Ar kādām neredzamām trosēm jūs domājat to izdarīt?

Gūsteknis ņirdzīgi pasmīnēja.

—       Mums nav vajadzīgas troses — vismaz te, uz Limbo. Kad mums tas ir nepieciešams, visa planēta pārvēršas slazda.

Vilkokss pievērsās Muram.

—   Vai viņa galva bija smagi savainota?

Stjuarts pamāja.

—       Droši vien — ja jau trieciens tā ietekmējis viņa veselo saprātu. Bet, nebūdams mediķis, es nevaru droši spriest.

Un Snolls uzķērās uz makšķeres.

—       Ja jūs domājat, ka es esmu jucis, tad jūs mal­dāties. Jus taču nezināt, ko mēs te atradām, — Priekš­teču iekārtu, turklāt ta joprojām darbojas! Ta spēj pievilkt kuģus tieši no kosmosa, un tie nokrīt un iet bojā. Kamēr iekārta darbojas, jūsu «Karaliene» nemū­žam nepacelsies — pat tad nē, ja tā būtu policijas drednauts. Taisnību sakot, mēs tiktu galā arī ar dred- nautu, ja gribētu!..

—        Ļoti izsmeļoša informācija! — noteica Vil­kokss. — Tātad jums ir kaut kāda iekārta, kura spēj pievilkt kuģus tieši no kosmosa. Lūk, tās man ir kas jauns! Vai jums par to pastāstīja «čukstētāji»?

Snolls tumši piesarka.

—   Es taču jums saku, ka neesmu jucis!

Kosti uzlika rokas gūsteknim uz pleciem un no­spieda viņu sēdus uz klints bluķa.

—       Zinām, zinām, — viņš noteica izsmējīgi mieri­nošā balsī. — Protams — eksistē kada liela mašīna, kuru vada kāds no Priekštečiem. Tā pastiepjas kos­mosā un grābj — lūk, ta! — Viņa milzīgā dūre sa­žņaudzās gaisā collu vai divas no Snolla deguna.

Bet gūsteknis jau bija atguvies.

—       Varat man neticēt, — viņš atteica. — Redzē­siet, kas notiks, ja jūsu ietiepīgais kapteinis mēģinās pacelties. Ne pie ka laba tas nenovedīs. Turklāt ne­paies ilgs laiks, un jūs visi tiksiet sagūstīti…

—   Jūs domājat, ka mūs tik viegli var notvert? — Vilkoksa kreisā uzacs zem ķiveres pacēlās. — Nu ko, taču jūs vēl līdz šim laikam neesat mūs pamanījuši, lai gan mēs te uzturamies jau diezgan ilgi.

Snolls palūkojās te vienā, te otrā. Viņš izskatījās nedaudz apmulsis.

—   Jūs taču valkājat Tirdzniecības flotes formas tērpus, — viņš skaļi atkārtoja. — Jums jābūt no «Ka­ralienes».

—   Bet jūs taču neesat par to pilnīgi pārliecināts, vai ne? — aplinkus ievaicājās Mura. — Mēs varam būt arī no cita kuģa, kuru jūs esat sagūstījuši ar šo Priekšteču iekārtu. Vai jūs tik droši zināt, ka pa šīm ielejām neklaiņo ari citi, kas palikuši dzīvi pēc ka­tastrofām?

—   Ja arī tā, tad ilgi viņi neklaiņos, — attrauca Snolls.

—   Protams, nē. Jūs protat ar viņiem izrēķināties! Ar šiem te, vai ne? — Vilkokss pacēla blasteru, tā ka tas tagad bija vērsts pret gūstekņa galvu. — Tāpat kā jūs apgājāties ar «Rimbolda» apkalpi.

—   Manis tur nebija, — nomurmināja Snolls. Lai gan rīts bija vēss, viņa seju klāja sviedru lāses.

—   Man tomēr šķiet, ka jūs visi esat noziedz­nieki, — tajā pašā laipnajā, pieklājīgajā tonī turpi­nāja Vilkokss. — Vai jūs esat drošs, ka par jūsu galvu nav izsolīta atlīdzība?

Te nu gūsteknis neizturēja. Viņš pielēca kājās un metas bēgt, taču Kosti viņu notvēra.

—   Jā, jā — ir izsolīta atlīdzība! — viņš, nospiests atkal sēdus, histēriski iekliedza Vilkoksam sejā. — Un ko jūs domājat darīt? Nogalināt mani neapbruņotu? Lūdzu — rīkojieties!

Tirgoņi mēdza būt nežēlīgi, ja laiks un apstākļi pra­sīja aukstasinīgu rīcību, taču Deins zināja, ka Vil­kokss neparko vēsu prātu nenogalinās Snollu, lai gan