Sargasi kosmosā

Un asinīm pielijušo acu skatiens virs Kosti iebāztā vīkšķa liecināja, ka pats Snolls šiem vārdiem pilnīgi piekrīt. Viņam nebija ko cerēt uz pārējo palīdzību, ja vien netiks apdraudēti viņi paši.

—   Tātad trīs no mums var paiet, un divi ir kropļi, — pie sevis ierunājās Vilkokss. — Senon, vai tev ir kads priekšstats par to, cik viņu ir tur, kalnos?

Varbūt kāds simts. L'n šķiet, ka tā ir labi organizēta banda, — nomākti sacīja Rips.

—  Ta mēs varam šeit sēdēt, līdz nomirstam badā, — klusumu pārtrauca Kosti, - un no ta nebūs nekāda labuma. Uzskatu, ka jānoriskē un jācer uz panākumiem. Nevar taču visu laiku tikai neveikties!

Snolls varētu mums parādīt ceļu… vismaz tik tālu, cik viņš zina, — sacīja Deins. — Mēs izlūkotu apkārtni un novērtētu situāciju.

—  Ja vien mums būtu sakari ar «Karalieni»! — Vilkokss uzsita ar dūri pa celi.

—  Saule vēl ir augstu, — iesāka Mura. — Varbūt pamēģināsim.

Viņš aizgāja pie pamestās apvidus mašīnas otrajā ielejā un atskrūvēja spožo metala plāksni — vadītāja sēdekļa atzveltni. Deinam piepalīdzot, stjuarts to no­gādāja klints virsotnē. Tur viņi nostiprināja savu ieguvumu vajadzīgaja leņķi, uztvēra saules staru un virzīja gaismu pāri nelīdzenajam klajumam uz kuģi, kuru no viņiem šķīra apmēram jūdze.

Mura smaidīja.

Vajadzētu izdoties. Tas nav sliktāks par mūsu lukturīšiem naktī. Un, ja vien šiem gangsteriem nav acis pakausī, stars nebūs redzams ne no vienas citas vietas, izņemot vadības kabīni…

Bet tagad, kad primitīvais raidītājs bija uzstādīts, vajadzēja pabeigt citus priekšdarbus. Vilkokss, Rips,

Kosti un gūsteknis atstāja slēptuvi un devās uz otro ieleju. Savādā apvidus mašīna tika novilkta no klints bluķa. Ta izrādījās nebojāta un drīz vien bija gatava braukšanai. Kamēr pārējie četri gaidīja, Mura ar Deinu vēlreiz uzrāpās klintī, kur dabūja krietni pa­svīst, līdz viņiem izdevās divas reizes noraidīt «Ka­ralienei» ziņojumu.

Pēc tam atlika tikai gaidīt, lai pārliecinātos, ka signāli uztverti. Tikai saņēmuši atbildi, viņi varēja sākt rīkoties.

Un atbilde pienāca, kad Deins jau bija zaudējis cerības. Līdzīgi acīm iemirdzējās «Karalienes» borta lūkas! Atskanēja dārdiens, un virs aplencēju posteņa starp «Karalieni» un ieleju uzvijās dūmu stabs. Zi­ņojums bija pieņemts, un tagad uz kuģa palikušie piesaistīs ienaidnieka uzmanību sev, kamēr Vilkoksa grupa izmisīgi centīsies negaidot uzbrukt gangsteru galvenajai mītnei.

Apvidus mašīnā atradās vieta visiem. Gūsteknis tika iespiests starp Deinu un Muru, Kosti nosēdās pie vadības pults. Atšķirība no viņu pašu mašīnas te bija margas, pie kurām bija ļoti parocīgi turēties, kad mašīna žvadzēdama devās ceļa.

Deins uzmanīgi vēroja garam slīdošās krūmiem klātās nogāzes. Viņš nebija aizmirsis limbiešu uz­brukumu. Varēja jau but, ka viņi devas savās gaitās naktī. Bet, reiz iztraucēti, viņi varēja arī sēdēt slēp­tuvē, gatavi izrēķināties ar jebkuru nelielu grupu svešinieku.

Ieleja līkumoja un kļuva arvien šaurāka. Tagad apvidus mašīna gandrīz visu laiku virzījās pa strauta gultni, un ūdens laiku pa laikam uzšļakstījās uz plat­formas. Visas pazīmes liecināja, ka šis ceļš, tāpat kā ielejā pie drupām, tiek bieži lietots, — klintīs bija redzamas skrambas, un grants bija kāpurķēžu izrak­ņāta.

Strauts pēkšņi pārgāja nelielā ūdenskritumā, kurš ieplūda dīķītī, un ieleja izbeidzās ar stāvu klints sienu. Kosti izrāva vīkšķi no Snolla mutes.

—   Nu, — viņš sacīja tonī, kas nepieļāva iebildu­mus, — kas mums jādara, lai tiktu tālāk, gudriniek?

Snolls aplaizīja uzpampušās lūpas un atbildēja ar niknu skatienu. Lai gan sasiets un bezpalīdzīgs, viņš tomēr bija atguvis lielu daļu pašpārliecinātības.

—   Padomājiet paši! — viņš atcirta.

Kosti nopūtās.

—  Man nav nekādas patikas zaudēt laiku, puis. Bet, ja vajadzēs tevi padarīt mīkstāku, tas tiks izda­rīts. Saprati?

Bet tad viņus pārsteidza kas cits. Kosti tikko bija noliecies pār Snollu, kad tikai kādu sprīdi no viņa galvas garām aizlidoja akmens. Cits, lielāks, trāpīja pa muguru gūsteknim, kas sāpēs griezīgi iekliedzās.

—   Limbieši! — iesaucās Deins, izrāva hipnoizstaro- tāju un laida tā staru augšup pa nogāzi, no kurienes, pēc viņa domām, tika mesti akmeņi.

Cits akmens ar sparu atsitās pret mašīnas korpusu, un Vilkokss pārvēlās pāri bortam ūdenī, noraudams līdzi Ripu un cenzdamies paslēpties aiz mašīnas. Mura, stāvēdams līdz ceļiem ūdenī, ar vienaldzīgu sejas izteiksmi pēdu pēc pēdas apstrādāja klinti ar hipnoizstarotāju. Šķita, ka viņam ir neierobežoti daudz laika un viņš nolēmis šo darbu paveikt iespē­jami rūpīgāk.

So dīvaino aklo cīņu izbeidza Snolls. Kosti bija ievilcis viņu drošībā klints aizsegā un pārgriezis auk­las, ar kurām gūsteknis bija sasiets, lai viņš varētu ātrāk kustēties. Taču gangsteris metās ārā no patvē­ruma un pieskrēja pie mašīnas vadības pults. Viņš uzsita ar dūri pa kādu taustiņu, un par atbildi tūlīt atskanēja augsts, griezīgs kauciens, kas gandrīz vai plēsa pušu bungādiņas; Deins tikai ar pūlēm notu­rējās, neaizspiedis ausis.