Sargasi kosmosā

Tagad viņi sarunājās maz, tikai mainīja stāvokli, kad bija notirpusi roka vai kāja. Līdzenumā zvaig­žņotajās debesīs joprojām urbās prožektora stars.

Lai gan bija auksts un tirpa locekļi, ritmiskā vibrā­cija ieaijāja. Lai neiemigtu, Deins ķērās pie vecā paņēmiena — atsauca atmiņā citu ierakstu pec cita no «Iekraušanas noteikumiem», kurus viņš bija ieka­lis lidojuma laika. Kaut varētu sēdēt atkal drošībā Van Raika kabīnē, pētīt dokumentāciju un gatavoties sarunai ar kontrahentu nākamajā ritā!

No lejas atskanēja kluss, taču griezīgs svilpiens — Rips devās savā riskantajā ceļojumā. Deins pacēla pie acīm tālskati, lai gan labi zināja, ka tumsā nevarēs biedru saredzēt.

No šī brīža stundas vilkās kā dienas. Deins sasprin­gti vēroja prožektoru, līdz sāka sāpēt acis. Taču nekas nemainījās. Viņš juta Muru iekārtojamies blakus un taustāmies tumsā — stjuarts jakas aizsegā laternas gaismā palūkojās pulkstenī.

—   Cik pagājis?

—   Viņš ir prom jau četras stundas…

Četras stundas! Lai no šejienes sasniegtu «Kara­lieni», nekādā gadījumā nebija vajadzīgs tik ilgs laiks — pat tad, ja Ripām būtu vajadzējis mest līkumu un laiku pa laikam paslēpties, lai izvairītos no sarg­posteņiem. Acīmredzot te bija darīšana ar tiem div­desmit procentiem, kurus bija pieminējis Mura.

13. UZBRUKUMS UN STRUPCEĻŠ

Pamale austrumos jau kļuva gaišāka — tuvojās rītausma. Taču «Karalienes» prožektora gaismas no­krāsa nemainījās. Novērotāji uz to arī vairs necerēja. Kaut kas bija atgadījies, un Rips nebija sasniedzis kuģi.

Nespedams ilgāk nīkt bezdarbība, Deins atstāja improvizēto paslēptuvi un pagājās pa klinti, uz kuras viņi bija ierīkojuši savu novērošanas punktu. Siena pacēlās starp divām ielejām, kuras atgādināja mēles. Vienā 110 tām bija apmetušies Vilkokss un Kosti, bet otru viņi vēl nebija izpētījuši.

Sajā otrajā ieleja Deins pamanīja strautiņu. No pieredzes viņš zinaja, ka uz Limbo ūdens klātbūtne liecina par dzīvību. Tā bija arī tagad. Deins saskaitīja kādu desmitu nelielu garšvielu lauciņu, kuri atgādi­nāja šaha galdiņa kvadrātus.

Taču šoreiz lauciņi nebija pamesli. Starp augiem līkņāja divas lodveidīgas būtnes. Tas ar saviem dieg- veidīgajiem taustekļiem irdināja augsni ap saknēm, un apaļās muguras nemitīgi šūpojās augšup un lejup.

Tad abi radījumi izslējās taisni. Tā kā viņiem nebija ne galvu, ne kādu redzamu vaibstu, Deins nekādi ne­varēja saprast, ko viņi pašlaik dara. Bet pēc pozām varēja noprast, ka viņi vai nu klausās, vai skatās.

Bez trokšņa parādījās vēl trīs limbieši. Divi no vi­ņiem nesa kārti, pie kuras bija piesiets kāda kaķa lie­luma dzīvnieka ļenganais ķermenis. Nekādu sasveici- nāšanos starp medniekiem un fermeriem nedzirdēja. Atnācēji nometa kārti. Deins tālskatī redzēja visus sa­stājamies aplī un savienojam taustekļus.

—   Csst… — aiz muguras rīta krēslā atskanēja brīdinošs šņāciens, un Deina plecam uzgūlās Muras roka. Aizrautīgi vērojis lejā notiekošo, Deins satrū­kās.

—  Tuvojas kāda apvidus mašīna, — čukstēja stju­arts.

Lodveidīgie radījumi no jauna sastinga. Pēc tam viņi pārsteidzošā ātrumā izklīda. Dažu sekunžu laikā viņi jau bija slēptuvēs, un kā lauciņi, tā strautmala kļuva tukša.

Kāpurķēžu ņerkstoņa pa vaļējiem akmeņiem un granti jau bija skaidri sadzirdama, un drīz vien abi novērotāji uz klints ieraudzīja arī pašu mašīnu. Kā jau Kamils pirmais bija konstatējis, tā nebija parastā, Federācijas standartiem atbilstošā tipa, bet garāka un šauraka, turklāt neparasti lokana, it kā tās korpuss būtu posmains.

Pie vadības pults sēdēja viens cilvēks. Tā seju aiz­sedza pētnieka ķivere, bet tērps bija tikpat raibs, kādu nēsāja Ričs un viņa ļaudis.

Muras pirksti saspieda Deina plecu. Bet arī viņš saprata, ka tiek gatavotas lamatas. Krūmos bija ma­nāma zaglīga kustība. Tirgoņi ieraudzīja vienu no lodveidīgajiem radījumiem, kurš pie savas augšējās lodes bija piespiedis lielu akmeni. Drīz, tāpat apbruņo­jies, viņam pievienojās vēl viens.

— …dabūs trūkties, — tikko dzirdami nočukstēja Mura.

Apvidus mašīna vienmērīgā gaitā tuvojās, žvadzi­nādama kāpurķēdes un šļakstīdama uz visam pusēm ūdeni. Tā jau bija sasniegusi pirmo lauciņu, bet va­dītājs pat necentās to apbraukt. Gluži otrādi — ma­šīna, nemainot virzienu, devās tālāk, platajām kāpur­ķēdēm vispirms sadragājot iežogojumu un pēc tam arī izšķaidot rūpīgi koptos stādījumus aiz tā.

Lodveidīgie radījumi, slēpdamies no ienaidnieka aizsegā, sekoja mašīnai. Viņi joprojām bija stingri satvēruši akmeņus un kustējās pārsteidzošā ātrumā. Visas pazīmes liecināja, ka apvidus mašīnas vadītāju gaida slazds.

Kad mašīna sāka vagot trešo lauciņu, saniknotie īpašnieki deva pirmo triecienu. Pār mašīnu un tās va­dītāju nobira precīzi tēmētu akmeņu krusa. Viens no tiem atsitās pret svešinieka ķiveri. Viņš apslāpēti iekliedzās, paslējās kājās un sabruka kā maiss pār va­dības pulti. Mašīna vēl brīdi kūlās uz priekšu un tad apstājās, ar vienu kāpurķēdi uzbraukusi klints blu­ķim un sasvērusies bīstamā leņķī.