Sargasi kosmosā

par viņa kā bīstama noziedznieka galvu bija izsolīta atlīdzība, viņš bija izsludināts ārpus likuma un viņa slepkavam juridiski nebūtu nekādu nepatikšanu.

—   Kāpēc lai mēs jūs nogalinātu? — rāmi vaicāja Mura. — Mēs esam brīvietirgoņi. Man šķiet, jūs tīri labi zināt, ko tas nozīmē. Ātra nāve no blastera ir pā­rak vienkāršs veids, kā nokļūt viņā saulē, vai ne? Ār­pus Federācijas robežām, neapdzīvotās pasaulēs, mēs esam apguvuši citādus paņēmienus. Varbūt jūs tam neticat, Lev Snoll?

Stjuarts ne reizi nebija draudīgi novaikstījies, viņa sejas izteiksme bija laipna, kā vienmēr. Taču Snolls pasteidzās novērst skatienu no šīs sejas un kram­pjaini norija siekalas.

—   Jūs to nedarīsiet… — viņš atkal iesāka, bet viņa balsī vairs nejautās pārliecība. Acīmredzot viņš bija sapratis, ka situācija ir daudz bīstamāka, nekā viņš bija domājis. Par brīvajiem tirgoņiem klīda no­stāsti, ka viņi esot tikpat nežēlīgi kā policija, turklāt nepakļaujoties nekādiem likumiem. Viņš pilnīgi ticēja Muras vārdiem.

—   Ko jūs vēlaties zināt? ..

—   Patiesību, — sacīja Vilkokss.

—   Es jums saku patiesību, visu, kā ir, — atkārtoja Snolls. — Mēs kalnos atradām Priekšteču iekārtu. Tā iedarbojas uz kuģiem — pievelk tos no kosmosa, kad tie nokļūst stara vai lauka darbības rādiusā — nevaru īsti pateikt. Es nezinu, kā iekārta darbojas. To nav redzējis neviens, izņemot nedaudzus izredzē­tos, kuriem ir sajēga par rācijām …

—   Kāpēc tad tā neiedarbojās uz «Saules karalieni», kad tā tuvojās planētai? — vaicāja Kosti. — Kuģis nosēdās normāli.

—   Tāpēc, ka šī lietiņa bija izslēgta. Jums taču uz borta bija Salzars, vai ne?

—   Un kas ir Salzars? — savukārt noprasīja Mura.

—   Salzars. Garts Salzars. Viņš pirmais saprata, cik svarīgs ir mūsu atradums. Kad te sāka vazāties Inspicēšanas dienesta ļaudis, viņš mums visiem lika paslēpties. Salzars saprata — ja šo planētu pārdos izsolē, mēs būsim īstā ķezā. Viņš paņēma kādu krei­seri, ko mēs šā tā bijām pielāpījuši, devās atpakaļ uz Naksosu un satika jūs. Tā mēs ieguvām labu kuģi, tukšu, kāds mums tieši bija vajadzīgs, lai nogādātu vietā mūsu guvumu …

—   Jūsu laupījumu? Un kā jūs nokļuvāt šeit? Ka­tastrofa?

—   Katastrofu pirms desmit vai divpadsmit gadiem cieta Salzars. Tomēr viņš tika sveikā cauri un kopā ar pārējiem dzīviem palikušajiem sāka sirot pa pla­nētu. Viņi atrada Priekšteču mašīnu un izpētīja to, līdz daudzmaz iemācījās ar to rīkoties. Tagad viņi to pēc vēlēšanās var ieslēgt vai izslēgt. Kad te va­zājās Inspicēšanas dienesta darboņi, tā bija izslēgta, jo Salzars bija atstājis planētu, un mēs baidījāmies viņu notriekt, kad viņš atgriezīsies.

—   2ēl gan, ka nenotriecāt, — piebilda Vilkokss. — Un kur šī mašīna atrodas?

Snolls pakratīja galvu.

—   Es nezinu.

Kosti paspēra soli tuvāk, un viņš steigšus atkār­toja:

Es runāju patiesību! Tikai Salzara puiši zina, kur tā ir un kā ta darbojas.

—   Cik viņu ir? — noprasīja Kosti.

—   Salzars un vēl kādi trīs vai četri. Mašīna at­rodas kaut kur kalnos… — viņš ar trīsošu pirkstu nenoteikti norādīja uz grēdu.

—  Man šķiet, tu zini vairāk… — iesāka Kosti, bet te iejaucās Deins:

—   Un ko Snolls darīja uz apvidus mašīnas? Varbūt to viņš arī nezina pateikt?

Mura, sakārtodams ķiveres siksnu, nolaida acis.

Man šķiet, ka mēs esam mazliet nepiesardzīgi. Kādam vajadzētu stāvēt sardzē. Var taču ierasties Snolla draugi.

Snolls klusēdams vērās savu zabaku purngalos. Deins devās klints virzienā.

— Es palūkošos, — viņš piedāvājās.

Pirmajā bridi šķita, ka līdzenumā nekas nav mai­nījies. «Karaliene» ar aizvērtām lūkām joprojām stā­vēja turpat, kur iepriekš. Deins talskati varēja saska­tīt nelielās gangsteru grupiņas. Bet turpat netālu viņš pamanīja vēl kaut ko. No tuvākā posteņa šurp virzījās viena no dīvainajām apvidus mašīnām. Aiz vadītāja sēdēja vel divi un starp viņiem ceturtais brūnajā Tirdzniecības flotes formas tērpā, kuru neva­rēja sajaukt ne ar ko citu.

Rips! Lai gan Deins nevarēja saredzēt gūstekņa seju, viņš bija pārliecināts, ka tas ir Šenons. Un mašīna virzījās tieši uz to ieleju, kurā savādie radī­jumi bija uzbrukuši pirmajai!

Tagad bija radusies izdevība ne vien atbrīvot Ripu, bet arī izraut lielāku robu aplencēju rindās. Deins aizlīda līdz klints malai un, neuzdrošinādamies saukt, sāka enerģiski māt ar rokām, lai pievērstu lejā stāvošo uzmanību. Mura un Vilkokss saprotoši pamāja, un Kosti ievilka gūstekni dziļāk ala. Deins izvēlējās no­vērošanas punktu un ar augošu satraukumu gaidīja ienaidnieka mašīnu iebraucam ielejā.

14. JERIKAS BAZŪNE

— Šķiet, ir pienācis laiks, — ieteicas Mura, — pār­ņemt mūsu cīņas biedru — šo lodveidīgo būtņu — tak­tiku. Vai jūs labi metat akmeņus, Torson?