Sargasi kosmosā

—   Tā, tas nu ir padarīts, — sacīja kapteinis Dželiko, kopā ar policijas kreisera komandieri atkal ienākdams istabā. — Riču jūs dabūjāt. Ko tad mums darīt — turpināt nīkt, kamēr jūs pārmeklēsiet kalnus, lai pārliecinātos, cik kuģu viņš sadragājis ar savu elles mašīnu?

—   Man šķiet, kaptein, ka jums te vairs nebūtu ko uzkavēties, — iesāka komandieris, taču iejaucās Van Raiks:

—   O, mēs nebūt nesteidzamies. Vēl jānoskaidro mūsu tiesības uz Limbo. Par to vēl nav bijusi runa. Mums ir Inspicēšanas dienesta atļauja, par kuru ir pienācīgi samaksāts un kura ir attiecīgi reģistrēta, turklāt to apstiprina dokuments, kas nodrošina mums visas tiesības uz šo planētu divpadsmit Zemes mē­nešu laikā. Tagad tikai jāizlemj, uz cik lielu daļu šo atradumu mums ir tiesības…

—   Kuģi, kas gājuši bojā noziedzīgas darbības re­zultātā … — no jauna iesāka komandieris, bet kravas uzraugs viņu atkal veikli pārtrauca:

—   Kuģu vraki taču šeit bija jau tad, ka Salzars vēl nebija šo planētu atradis. Šķiet, mašīna automā­tiski ieslēgusies un izslēgusies jau kopš Priekšteču laikiem. No vēstures viedokļa šajos kalnos jābūt veselai nenovērtējamu dārgumu noliktavai. Un, tā kā šim katastrofām nav nekā kopīga ar noziedzīgu darbību, es esmu pārliecināts, ka mums ir pilnīgi liku­mīgas tiesības uz šīm bagātībām. Mūsu cilvēki, nemaz daudz nepūlēdamies, atraduši vismaz divus kuģus, kuri gājuši bojā jau pirms Salzara ierašanās. Di­vus — tātad te to var būt savs simts!.. — un viņš labsirdīgi uzsmaidīja kreisera komandierim.

Kapteinis Džeiiko klausījās un, šķiet, nekur vairs nesteidzās. Viņš apsēdās blakus savam kravas uz­raugam, gluži kā sagatavojies parastām tirdzniecis­kām sarunām.

Kreisera komandieris iesmējās.

—   Nu, mani jūs šai strīdā neievilksiet. Es varu jūsu atļauju anulēt un iesniegt protestu Ģenerālštā­bam — turklāt es varu arī nogādāt jūs karantīnas stacija uz Poldara, kur atrodas mūsu tuvākais pos­tenis. Pie tam nekavējoties un, ja vajadzīgs, konvoja pavadībā. Nedomāju, ka Federācija tuvakajā laikā atdos kādam tiesības uz Limbo.

—   Ja viņi domā anulēt godīgi noslēgtu kon­traktu,— piezīmēja Van Raiks, — tad viņiem par to būs jāsamaksā. Turklāt uz Poldara būs televīzijas pārstāvji… Mēs neesam policija, jūsu likums turēt mēli aiz zobiem mūs neatturēs atbildēt uz jautāju­miem par mūsu dažu pēdējo dienu piedzīvojumiem. Sensacionāli jaunumi, komandieri, — leģenda, kas kļuvusi par īstenību! «Visuma sargasi» — planēta, kas pilna ar bojā gājušu kuģu dārgumiem! Roman­tika… — Van Raiks aizvēra acis, it kā paša runas aizgrābts. — Uz šejieni taču plūdīs tūristi no visas Galaktikas…

—  Jā, — piebalsoja kapteinis Dželiko, — un viņiem būs līdzi ekskavatori. Van, — viņš pievērsās kravas uzraugam, — tas iiešām būs kaut kas neredzēts!..

—   Gluži pareizi. Greznas viesnīcas… ekskursijas gidu pavadībā… zemes gabalu pārdošana izraku­miem … Zelta ādere — īsta zelta ādere!

—   Neviens te nenolaidīsies bez oficiālas atļau­jas!— atcirta kreisera komandieris.

—   Nu, tādā gadījumā es jūs neapskaužu. Jums te būs jātur milzum daudz policistu. Un kā tas viss pie­vilks televīzijas puišus! — Van Raiks turpināja sap­ņot. — Turklāt, — viņš atvēra acis un cieši paskatījās kreisera komandierī, — nedomājiet, ka jūs varēsiet mūs ilgi turēt karantīnā. Mēs griezīsimies pie Tirdz­niecības padomes — saskaņā ar hiperkodu, protams, lai jūs nevarētu mūs traucēt.

Kreisera komandieris izskatījās apvainots.

—   Vai tad mēs kaut vai ar vienu vārdu likām jums saprast, ka apiesimies ar jums kā ar noziedzniekiem?

—   Nē, protams, nē — tikai daži neskaidri mājieni. Ak, mēs dosimies karantīnā kā krietni, godīgi, liku­mam paklausīgi Galaktikas pilsoņi, kādi mēs arī esam. Bet kā krietni, godīgi, likumam paklausīgi pil­soņi mēs arī visu darīsim zināmu plašai sabiedrī­bai — ja vien nevarēsim ar jums pienācīgi vienoties.

Kreisera komandieris nekavējoties ķērās pie lietas:

—   Un ko tad jūs domājat ar «pienācīgu vienoša­nos»?

—  Atbilstošu kompensāciju par tirdzniecības tiesību zaudēšanu un naudas prēmiju.

—   Kādu prēmiju?

Van Raiks sāka citu pēc cita noliekt pirkstus.

—   Jūs laimīgi nolaidāties uz Limbo tikai tāpēc, ka «Karalienes» ļaudis bija izslēguši iekārtu. Mūsu ļau­dis atrada arī «Rimboldu», kuru jūs jau labu laiku drudžaini meklējat. Mēs jums nodevām Salzaru glītā iesaiņojumā. Es, protams, varu šo uzskaitījumu tur­pināt …

Kreisera komandieris atkal iesmējās.

—   Lai dievs nedod strīdēties ar brīvo tirgoni par viņa interesēm. Es nosūtīšu jūsu pretenzijas uz

Ģenerālštābu, ja jūs apsolāt karantīnā turēt mēles aiz zobiem …

—   Nedeļu, — atbildēja Van Raiks. — Tieši septiņas Zemes dienas. Pēc tam televīzijas puiši uzzinās mūsu biogrāfijās. Tā kā pasakiet saviem priekšniekiem, lai viņi nevelk šo lietu garumā. Mēs startēsim šodien, pareizāk sakot, šovakar, un dosimies taisna ceļā uz Poldaru. Taču mēs paziņosim Tirdzniecības padomei, kur esam un cik ilgi tur būsim.

Kreisera komandieris izskatījās apbēdināts.

—  Ar priekšniecību aprunājieties paši. Jūs apsolāt doties taisni uz Poldaru?

Kapteinis Dželiko pamāja.