Sargasi kosmosā

Deins nodrebēja. Viņam vajadzēja drāzties pakaļ Salzaram, taču viņš nespēja piespiest sevi mesties cauri ugunij, lai sekotu bēglim tumsā. Tāpēc, izdzirdīs šo skarbo saucienu, viņš izjuta neizsakāmu atvieglo­jumu. Viņš palūkojās pār plecu, lai redzētu, no ku­rienes tas nācis, bet gaisma viņu apžilbināja un viņš tikai labu laiku sāpīgi mirkšķināja, līdz sāka atšķirt melni sudrabotās policijas krāsas un pelēcīgi dzel­tenos tirgoņu formas tērpus. Viņš iebāza blasteru makstī un gaidīja, lai tie pienāk tuvāk.

Dažas stundas vēlāk viņš sēdēja pie galda kādā savādā telpā. Tā bija bāztin piebāzta ar priekšmetiem, kas ar nekautru atklātību liecināja par to, kāds odžu midzenis ir Limbo, — ar priekšmetiem, kas bija sa­laupīti no piecdesmit — varbūt simt kuģiem un sa­vilkti vienkop bezgaumīgā greznībā.

Deins, piebāzis muti ar īstu ēdienu, kurā_ nebija nekādu koncentrātu, pussnaudā klausījās, ka Mura īsi atskaitās par viņu darbību pēdējo triju dienu laikā. Viņš juta mokošu nogurumu un nepārvaramu vēlēšanos nolikt galvu uz galda un gulēt — tieši gulēt un neko citu. Taču viņš turpināja sēdēt un gremot delikateses, kādas nebija baudījis, kopš bija atstājis Zemi.

Iekšā un ārā staigāja cilvēki melnos formas tērpos, saņemdami pavēles no policijas kreisera komandiera, kurš sēdēja blakus kapteinim Dželiko un klausījās Muras stāstu, bieži pārtraukdams to ar jautājumiem. «Tas atgādina daudzsēriju televīzijas grāvēja bei­gas,» kā pa miglu nodomāja Deins. «Policija ieradu­sies, un viss ir atkal labi…»

—   Uz šādu odžu midzeni mums vēl nav nācies uzdurties, — ierunājās kreisera komandieris.

—  Man šķiet, — piebilda Van Raiks, — ka te at­klāsies daudzu kuģu pazušanas noslēpums…

Policists nopūtās.

—   Mums būs jāpārmeklē šie kalni, varbūt vajadzēs izdarīt arī šādus tādus izrakumus — tikai tad mēs varēsim uzskatīt, ka esam izpildījuši savu pienākumu. Lai gan daudz ko mēs varam noskaidrot arī, tikai sastādot salaupīto mantu sarakstu. Jā, te nu varēs pavilkt svītru daudzām lietām, kas ievadītas Centrā. Un šī izdevība ir radusies, tikai pateicoties jums. — Viņš piecēlās un atdeva Dželiko godu. — Būšu priecīgs, kaptein, ja jūs atradīsiet laiku ierasties pie manis… — viņš palūkojās pulkstenī, — pēc trim stundām. Mums jāapspriež daži jautājumi.

Viņš izgāja. Deins iedzēra malku no kāda kausa, ko rotāja Inspicēšanas dienesta emblēma. Redzot šīs krustojošās komētas, viņš nodrebēja un atgrūda trauku. Tas pārāk spilgti atsauca atmiņā nesen re­dzēto. Jā, te būs daudz savādu atradumu. Un viņš jutās atvieglots, ka viņam nebūs šīs mantas jāšķiro un jāsastāda to saraksts.

—   Bet kā tad ar labirintu? — Van Raika parastais miers šķita pazudis. — Es domāju, ka ir vērts tajā ielūkoties.

Dželiko drūmi pasmējās.

—   It kā policija tagad tajā ielaistu kādu citu, iz­ņemot savus cilvēkus un federālos ekspertus!

Izdzirdis pieminam labirintu, Deins satrūkās un pirmo reizi ierunājās.

—   Tur aizbēga Ričs. Vai viņš vēl nav notverts, ser?

—   Vēl ne, — atteica Dželiko. Šķita, ka viņu pazu­dušais gangsteru barvedis neko daudz neinteresē. — Kreksa gremotājs, vai ne? Tāpēc jau viņš lēkāja kā jucis, kad mes satikām jūs…

—   Jā, pašās beigās viņš zaudēja prātu, ser, — piekrita Mura. — Tomēr es ceru, ka policija par viņu nav aizmirsusi. Medīt prātā jukušu cilvēku šajā labi­rintā, iepriekš neveicot visnopietnākos piesardzības pasākumus, — tas nu ir darbiņš, kuru es negribētu uzņemties.

—   Nu, — kapteinis piecēlās, — no mums to ari neprasa. Tagad teikšana ir policijai, lai tad tā arī lauza galvu. Jo ātrāk mēs atstāsim šo nolādēto pla­nētu, jo labak. Mēs esam tirgoņi, nevis policisti.

—   Hm… — Van Raiks joprojām zvilnēja krēslā, kurš bija te nokļuvis no kāda lainera kapteiņa kabī­nes, — jā, tirgoņi, tur jau ir tā lieta. Mums jādomā par biznesu. — Viņa dzidri zilajās acīs nebija ne vēsts no Dželiko satraukuma. Viņš bija mierīgs, un, kā Deinam šķita, grasījās ķerties pie darba. Vai nu te bija policija vai nebija, Van Raikam ar Limbo vēl bija kārtojami savi rēķini.

Kapteinis tā arī nedeva rīkojumu doties atpakaļ uz kuģi. Tā vietā viņš bezmērķīgi klīda pa istabu, laiku pa laikam apstādamies, lai aplūkotu kādu priekš­metu, kas Salzaram savā laikā bija iepaticies. Van Raiks pavērās uz Deinu un Muru.

—   Ejiet Riča guļamistabā atpūsties, puiši, — viņš draudzīgi teica. — Man šķiet, ka viņa kojai jābūt mīkstai…

Joprojām brīnīdamies, kāpēc gan viņus nesūta at­pakaļ uz «Karalieni», kur jau kopš vairākām stundām atradās ievainotie Kosti un Ali, Deins sekoja stjuar­tam citā Riča apartamentu telpā. Par greznību Van Raikam bija taisnība, tikai kojas vietā viņi ieraudzīja īstu platu Zemes gultu ar sildošiem palagiem un dūnu spilveniem.

Deins nometa ķiveri, masīvo jostu un zābakus un uz muguras atlaidas mīkstajā gu'ļvietā. Viņš vēl ne­skaidri apjauta, kā Mura nometas platās gultas ot­rajā malā, un tad acumirklī iegrima dzi'ļā miegā.