Sargasi kosmosā

Deins noslīga zemē, novilkdams Ali sev līdzi. Tagad viņš gulēja, pūlēdamies izprast, ko nozīmē mežonīgais troksnis, kura atbalsis viņš dzirdēja.

—   Kaut kāda sadursme… — starplaikā starp šā­vieniem ierunājās Kosti.

—   Un tā tuvojas mums, — Deinam pie auss pie­bilda Ali.

Kravas uzrauga palīgs izvilka blasteru, pats nesa­prazdams, ko ar to tagad darīt. Nebija taču nekādas jēgas uz labu laimi bliezt tumsā!

—  A-ā-ā-ā!

Tas nebija niknuma kliedziens — tur kliedza nāvīgi ievainots cilvēks. Un Ali bija taisnība — kauja tuvo­jas viņiem.

—   Atpakaļ pie sienām, — pavēlēja Mura, bet atkal par vēlu — viņi jau atkāpās.

Deins sagrāba Ali aiz formas jakas un, vilkdams viņu sev līdzi pa labi, juta audumu plīstam. Nokļu­vuši pie sienas, viņi saspiedās kopā un gaidīja.

Tumsu virs viņiem pāršķēla uzliesmojums. Lai gan gaisma apžilbināja, Deins paguva saskatīt kaut kā­dus melnus formas tērpus. Un tad vairs tikai sarkani kvēlojošs plankums liecināja par to, kur sienā bija triecies blastera lādiņš.

—  Augstais dievs, — čukstēja Ali. — Ja viņi sāks šaut mūsu virzienā, mēs izcepsimies!

Tuvojās soļu troksnis, un Deins sastinga, sažņau­dzis rokā blastera rokturi. Varbūt šaut trokšņa vir­zienā, lai notriektu skrējējus, pirms viņi pienāk pārāk

tuvu? Tomēr viņš nespēja piespiest sevi to darīt. Pā­rāk dziļi viņā bija iesakņojušās pamācības izvairīties no asinsizliešanas, līdz to nespiež darīt galēja nepie­ciešamība.

Pēkšņi atmirdzēja gaisma. Ta nebija pelēcīgā, spokaina blāzma, kādu reiz bija izstarojušas labirinta sienas, bet spilgts, dzeltens stars — normāls un pie­rasts. Un tagad viņi ieraudzīja pieplokam pie grīdas piecus stāvus — tie vairs nebēga, bet gatavojās pē­dējai cīņai ar saviem vajātājiem!

18. LAIMĪGU STARTU!

—  Federācijas vārdā — padodieties! — nodārdēja kaut kur no augšas.

—   Policija! — iesaucās Ali.

«Viss kārtībā — tātad policijas kreiseris ir laimīgi nolaidies,» nodomāja Deins. Bet kuri tur, priekšā, tad īsti pārstāvēja likumu — tie, kuri gaidīja uzbrukumu, vai iie, kuri nogaidīja, lai uzbruktu?

Gaisma arvien vairāk tuvojās, līdz viens no gulo­šajiem izšāva tieši uz prožektoru. Tas nodzisa, atska­nēja atbildes šāviens, un kāds iekliedzās.

«Visprātīgāk būtu,» nodomāja Deins, «atkāpties labirintā un nogaidīt, līdz kauja būs galā. Nebūtu gudri nokļūt starp divām ugunīm…» Taču viņam neienāca prātā pastāstīt par šo spīdošo ideju Ali. Tā vietā viņš pacēla blasteru pret tuneļa griestiem un nospieda sprūdu. Viņš nebija neko daudz kļūdījies — lai gan ierocis bija ieslēgts uz minimālo jaudu, gries­tos iekvēlojās gaišs plankums, un tā gaismā kļuva redzami cilvēki, kuri bija sašāvuši prožektoru. Tagad Deins saprata, ka policisti ir tie, kuriem ir prožektors. Gangsteru sejas bija nobālušas, viņi, pavēruši mutes, kā hipnotizēti blenza uz ļaunu vēstošo plankumu virs

galvas. Pēkšņi viens no viņiem metās atpakaļ, labi­rinta virzienā. Taču «Karalienes» ļaudīm garām viņš netika.

Gangsterim pretī no tumsas izlēca Kosti, tikko sare­dzams vājajā atblāzmā no griestiem. Viņš būtu bēgli notriecis zemē, taču tas neticamā ātrumā izvijās un gandrīz izbēga. Tomēr mehāniķis paspēja viņu no­grābt aiz jostas.

Deins izšāva vēlreiz, raidīdams augšup jaunu lādiņu, lai Kosti varētu redzēt cīnīties. Taču gaismā pavērās gluži cita aina. Gangsteris, augumā tikpat garš kā mehāniķis, jau bija piecēlies četrrāpus un gatavojās skriet tālāk, bet Kosti, ļengans un nekus­tīgs, gulēja zemē.

Pēkšņi Ali neveikli, taču cik ātri vien spēdams, metās gangsterim kājās. Tas paklupa pār viņa ķer­meni un atkal nokrita. Tad Deins lika lietā blasteru trešo reizi, tēmēdams abiem pāri, lai izveidotu gangstera ceļā uguns barjeru.

— Izbeigt! — atkal nodārdēja no augšas. — Iz­beigt apšaudi, citādi mēs ar liesmumetēju noslaucīsim visu tuneli!

No tumsas atbildēja kaut kas līdzīgs mežonīga zvēra rēcienam. Pie pašas ugunīgās joslas, kurai va­jadzēja noslēgt tuneli, šurpu turpu svaidījās tumša ēna, kuras salīkušajā stāvā jautās kaut kas necilvē­cisks.

Atkal iedegās prožektors, apgaismojot tuneli. Gaismai vistuvāk stāvēja trīs gangsteri, pacēluši rokas virs galvas. Tad stars apstājās pie Kosti. Milzis joprojām nekustējās, un pār viņa zodu sūcās asins strūkliņa. Tad gaismas kūlī nokļuva Mura, kurš steidzās pie mehāniķa, un Ali — tas, sakņupis un piespiedis rokas pie krūtīm, klepoja.

Deins, stāvēdams ar muguru pret prožektoru, jo­projām bija modrs un turēja uz grauda atbaidošo slāvu, kas ar nosiekalotām lūpām un atkārušos apakš­žokli lēkāja pie pašas ugunīgā apļa malas, kurš šķīra to no labirinta melnās tumsas, kur viņš būtu drošībā. Tajā tikko varēja pazīt Salzaru, šīs dieva aizmirstās karaļvalsts galvu — no kreksa lietošanas viņš bija gandrīz zaudējis prātu un vairs nelīdzinājās cilvē­kam.

Tajā brīdī, kad prožektora stars apspīdēja Riču, viņš pagriezās, atņirdza zobus, nospļāvās tā virzienā, pēc tam apsviedās, pārlēca pār izkusušā akmens upi, apdedzinājās, iebrēcās aiz sāpēm un metās labirinta virzienā.

— Torson! Mura!