Sargasi kosmosā

… Viņš atradās «Karalienes» vadības kabīnē, un viņam bija jāizdara aprēķini pārejai hipertelpā. Viņam pretī sēdēja Salzars Ričs ar bargu, nežēlīgu izteiksmi sejā, tāpat kā tai dienā uz Naksosas, kad viņi bija sastapušies pirmo reizi. Viņam, Deinam, tagad jāievada kuģis hipertelpā, un, ja viņš kļūdīsies aprēķinos, Salzars viņu sadedzinās ar blasteru. Tad viņš kritīs lejup, lejup, āra no «Karalienes» labirintā, kur tumsā viņam jau uzglūn kaut kas cits!

Deins atvēra acis un lūkojās augšup, pelēcīgajā tumsā. Ķermeni aiz aukstuma kratīja drebuļi, rokas bija ledus aukstas un mitras. Viņš centās sataustīt kaut ko stingru, reālu šajā lietu lavīnā, kuras kusa, kad viņš tām pieskārās. Sasprindzinot gribu, Deins piespieda savas rokas nekustēties, viņš neuzdrīkstējās pat palūkoties sāņus. Tepat blakus kaut kas bija, un tajā jautās nāves briesmas.

Deins piespieda sevi elpot dziļi un vienmērīgi. Mura gulēja blakus, taču Deins nespēja pagriezt galvu, lai par to pārliecinātos. Ārkārtīgi lēni, centimetru pa centimetram, viņš sāka mainīt ķermeņa stāvokli. Viņam nebija ne jausmas, ko viņš ieraudzīs, bet skaidri juta bailes — viņš gandrīz tās izgaršoja, re­dzēt karājamies gaisa kā tumšu mākoni.

Nu Deins jau varēja saskatīt durvis, aiz kurām bija dzirdama balsu murdoņa. Droši vien kapteinis un Van Raiks joprojām bija ārējā istabā. Jā, durvis… tagad arī daļa sienas. Redzes lokā nokļuva trīsdimen­siju glezna — spilgta kādas dīvainas pasaules ai­nava, mirusi planēta, bez dzīvības, tomēr savā ziņā skaista… Tagad Deins jau uzdrošinājās pakustināt roku — viņš lēni stiepa to zem segām uz Muras pusi, lai biedru uzmodinātu, pārliecināts, ka tas arī moz­damies sevi neatklās.

Vienlaikus ar rokas kustību Deins lēni grieza arī galvu. Glezna … pēc tam portjera, kā likās, mirdzoša smaragda un dimantu caurausta… spilgta, pārāk spilgta, no tās sāka sāpēt acis… Un portjeru pa daļai aizsedza plati pleci…

Salzarsl

Deins pat nebija varējis iedomāties, ka viņam ir tik stipra griba — viņš pat nepakustējās. Par laimi, gangsteris neskatījās uz gultu, bet klusi kā čūska slīdēja uz durvīm.

Pēc ārējā izskata spriežot, viņš atkal bija normāls cilvēks, taču tumšajās, nekustīgajās acīs dzirkstīja vājprāts. Rokā viņš bija sažņaudzis kaut kādu dī­vainu caurulīti ar neparastas formas rokturi — tas neapšaubāmi bija ierocis. Nu jau Salzars bija pagājis garām portjerai… viņa galva aizsedza gleznu. Vēl trīs pēdas, un viņš būs pie durvīm. Pēkšņi Deina roku sagrāba silts tvēriens. Viņam bija sabiedrotais!

Deins pūlējās izdomāt nākamo kustību. Viņš gulēja uz muguras, ievīstījies biezajās segās. Negaidot uz­klupt Salzaram bija neiespējami. Taču nedrīkstēja arī ļaut viņam sasniegt durvis, lai viņš varētu laist darbā savu ieroci.

Tad Muras tvēriens atslāba, un Deina roka tika strauji atgrūsta. Tas bija signāls. Deins cerēja, ka ir sapratis to pareizi. Viņš saspringa un, tikko viņa gultas biedrs izgrūda necilvēcīgu kliedzienu, izvēlās pāri gultas malai uz grīdas.

Gaisu pāršķēla zibens, un gulta acumirklī ietinās liesmās. Bet Deins jau bija sagrābis grīdsegas inalu un cik spēdams rāva to uz savu pusi. Salzars nepa­krita, tikai uzgrūdās ar muguru sienai un meta kra­vas uzrauga palīgam ar savu ieroci. Tad no muguras ap gangstera kaklu prasmīgi, nesteidzīgā tvērienā ap­vijās divas rokas un piespieda viņu pie Van Raika varenajām krūtīm. Kravas uzraugs turpināja žņaugt savu upuri, līdz tā augums kļuva ļengans. Deins un Mura pieceļas no grīdas, katrs savā pusē liesmojo­šajai gultai.

No jauna sacēlās kņada, pienāca pilna istaba poli­cistu, Salzaru aizveda un ugunsgrēku ātri nodzēsa. Deins noslīga uz krēsla — viņš tagad izjuta riebumu pret gultām. Tagad viņš vēlējās tikai atkal nokļūt savā kojā «Karalienē» — ja vien pēc visa pārdzīvotā vel būs spējīgs gulēt.

Van Raiks nolika uz galda Riča ieroci.

—   Tas ir kaut kas jauns, — viņš sacīja. — Varbūt vēl viena Priekšteču rotaļlietiņa — vai arī vienkārši laupījums. To lai noskaidro federālie eksperti. Vismaz tagad ir skaidrs, ka ar mūsu dārgo doktoru ir cauri.

—   Pateicoties jums, ser! — Deins pelnīti uzslavēja kravas uzraugu.

Van Raiks sarauca uzacis.

—   Es taču tikai pieliku visai lietai punktu. Varēja beigties arī citādi, ja jūs nebūtu mūs brīdinājuši. Man šķiet, ka tā bija tava balss, Frenk, — viņš pievēr­sās stjuartam.

Mura nožāvājās, pieklājīgi aizsedzis muti ar plaukstu. Viņa formas jaka bija vaļā, un vispār viņš izskatījās mazliet nekārtīgs, taču, kā parasti, viņa sejas izteiksme nepauda nekādas emocijas.

—   Kopīgas pūles, ser, — viņš atteica. — Es nebūtu pamodies, lai iekliegtos, ja par to nebūtu parūpējies Torsons. Arī paklāju viņš izmantoja prasmīgi. Es tikai brīnos, kāpēc Salzars vispirms nesadedzināja mūs, pirms klupt virsū jums…

Deins nodrebēja. Degošo gultas drēbju smaka viņu jau tā šķebināja. Viņam vajadzēja svaigu gaisu — daudz svaiga gaisa. Un viņš vienkārši nevēlējās do­māt par tādu varbūtību, par kādu tikko bija runājis Mura.