Šorina funkcija

Notika tā, ka Šorins otrreiz izvilka laimīgo lozi: no miljona viņš vienīgais nokļuva uz Mēness, no tūkstoš Mēness iemītniekiem — vienīgais ekspedīcijā.

Vai to viņš laimēja loterijā vai bija nopelnījis? Kā jūs domājat?

Viņš staigāja laimīgs un lepns, pat galvu augstāk pacēlis. Viņam prātā bija šādas domas: «Visapkārt tik daudz cilvēku — gudru, apdāvinātu, mācītu un pieredzējušu, — bet izraudzījās mani, puiku. Ja to pateiks skaļi, neviens neticēs, sāks tincināt un pat apskaudīs.» Savā taisnajā prātā Šorins bija pārliecināts, ka visi cilvēki laužas uz kosmosu, ka kosmonautus tie uzskata par laimes lutekļiem, bet paši sevi — par otrās šķiras neveiksminiekiem. Šorins pat brīnītos, dabūjis zināt, ka citi no sirds sapņo kļūt par māksliniekiem, rakstniekiem, ārstiem vai inženieriem.

Tā Šorins izgāja uz zvaigžņu ceļa.

2. SAPŅOJUMS

Jauns kapteinis sēž pie jūras uz oranžas planētas.

Debess — kā ugunssārts, mākoņi — kā liesmu mēles, apvārsnis — kā gailējošas ogles. Bet jūra ir mierīga, tai maiga aprikožu nokrāsa. Aprikožu ņirbu vilnīšos šūpojas nāra.

Dzidras strūklas rotaļājas ar nāras matiem, un putu burbuļi sašķīst uz tās pienbaltajiem pleciem. Iegarenās acis nopietni, bez kādām bailēm, bez izbrīna, kā pētīdamas, kā hipnotizēdamas vēro Šorinu.

Kapteinis tīksminās, glauda savām acīm viņas tīro pieri, gludās uzacis, maigi sārtās lūpas, brīnās par viņas mazo, nevainojamo un sarežģīto, kā no ziloņkaula izdrāzto austiņu.

Tad viņš atjēdzas. Vai tā būtu saprātīga būtne? Vajadzētu sazināties ar to. Viņš zīmē smiltīs kvadrātu, trīsstūri, rombu, sešstūri aplī, Pitagora bikses. Ģeometriju vajadzētu saprast visiem. Ģeometrijas likumi ir vieni visā mūsu Galaktikā.

—   Nezīmē! Es lasu tavas domas.

Kas to teica? Un vēl krieviski! Taču ne nāra. Jo vairāk tāpēc, ka tās seja ūdenī, acis pat apšļāca vilnis.

Un atkal smadzenes uztver vārdus:

—          Tev brīnums, ka es tev šķietu skaista. Bet skaistuma likumi mūsu Galaktikā ir vienādi. Tāpat ir ar prieka, mīlestības un laimes likumiem.

—    Un kas tad ir laime? — kapteinis jautā.

Nāra smaida noslēpumaini kā Džokonda.

—           Vislielākā laime mīt tālumā. Laime ir kā apvārsnis. Laime ir sniegšanās pēc nesasniedzamā. Laime ir sapņi. Es sapņoju par draugu, kas atnāktu pēc manis no kādas zvaigznes, kas dziedātu man dziesmas, stāstītu leģendas par lidojumiem debess telpā.

Sirds pamirst jaunajam kapteinim.

—    Es esmu atnācis no zvaigznes, — viņš saka.

Šorins toreiz nezināja, cik laimīgi viņš iekļuva ekspedīcijā, viņš nezināja, ka Cjaņs, vecais vīrs ar īsajiem sirmajiem matiem, ir tāds pats Šorins, tikai viņa dzīve jau tuvojas galam.

Kosmosa vēstures mācību grāmatas dēvē Cjaņu par pēdējo lielo atklājēju. Krustām šķērsām izbraukātajā Saules sistēmā XXII gadsimtā tik daudz baltu plankumu nemaz vairs nebija palicis. Bet Cjaņs ar lielu cītību un māku meklēja tos rokā. Viņš atklāja Prozer- pīnu, vienu no pēdējām planētām, kas atradās viņpus Plutona, viņš devās Jupitera dzīlēs un uzgāja tur savdabīgas gāzveida dzīvības — milzīgas, līdz piecsimt atmosfērām saspiestajā gāzē peldošas, gaisīgas amēbas. Cjaņs bija apbraukājis septiņdesmit septiņus asteroīdus, kur cilvēks savu kāju nebija spēris, bet tagad viņš taisījās pabraukāt ar komētu.

Cjaņs tikai gaidīja kādu prāvāku komētu, kura nebūtu no īsperioda komētām, kas šaudās starp Sauli un Jupiteru un kas izpētītas jau kopš senseniem laikiem. Cjaņam vajadzēja tālu un lielu komētu, kas Sauli apciemo reizi tūkstoš vai simttūkstoš gados. Starp tām viņš cerēja uziet kādu Saules pievilktu planētu nepazīstamas drumslas un gribēja arī, lai uz tām būtu kādas svešas dzīvības atliekas, kas nebūtu radušās Saules sistēmā.

Bet tādas komētas tik bieži vis neparādās un, ja parādās, tad gluži negaidītas. Ekspedīciju gatavoja jau laikus. Selēnpils noliktavās krājās kastu un balonu grēdas, ekspedīcijas dalībnieki bija izraudzīti, tie sēdēja uz ceļa somām, taču mērķa vēl nebija, tas kaut kur vēl klīda pa starpplanētu klajumiem, vēl nebija nonācis teleskopa redzoklī, vēl nebija izslējis savu pāva asti.

Viņi gaidīja, gaidīja, gaidīja! Tad pēkšņi ziņa: nāk kāda liela komēta, tā šķērsojusi asteroīdu joslu un tuvojas Marsam. Tai pašā stundā sākās ekspedīcijas iekravāšanās, bet pēc nedēļas, zvaigžņu mirdzumu aizklādams, raķetei tuvojās izdēdējis kalns, kam sekoja klinšu virkne un graudainu putekļu virpuļi. Raķete šņirkstēdama ietriecās šais putekļos, logi no sīkajiem graudiņiem uzreiz noblāvēja … Ar lokatoriem sataustījusi plaisu, raķete paslēpa savu priekšgalu kalna masīvā.

Tā nu cilvēki nonāca uz komētas. Komēta bija lidojošs kalns, savus sešdesmit kilometrus diametrā, kurš