Šorina funkcija

tā ari atklājās acīm kā zvaigžņu jūrā peldošs vientuļš kalns. Savandīti akmens un dzelzs blāķi, ieplakās — blāvs, burzguļains ledus ūdens, kas sastāv no ogļskābes, ogļūdeņraža un amonjaka. Gāzes cietas, jo temperatūra daudz zemāka par mīnuss divsimt grādiem. Bet komēta virzījās uz Sauli, Saule sildīja ar katru stundu spēcīgāk. Ledus kūpēja, neredzamie stari cēlās pāri klintīm, un tumšā debess iekvēlojās. Virs zvaigznes kalna plaiksnījās bāli zaļganas, dzeltenas, sārtas un zilganas svēdras. Viļņojās daudzkrāsu aizkars, raibie stariņi saplūda kūlīšos, tad gūzmās, un beidzot uzliesmoja salts ugunssārts. Komēta trauca, krāšņām ugunīm mirdzot un polārblāzmai pie debesīm plīvojot. No Zemes tas viss izskatītos kā miglains punktiņš — kā aizmetusies aste.

Daudz vēlāk, kad Cjaņs jau bija miris, Šorins uzzināja, cik tuvi ir bijuši viņa un vecā kosmonauta sapņi. Pat ekspedīcijas dienasgrāmatā epigrāfa vietā bija lasāmas šādas dzejas rindas:

Sala aizzīmogotu vēstuli Par kosmisko draudzību Nogādās gāzu plīvurā Ietinies ziņnesis.

Tāpēc ekspedīcijā bija tik daudz biologu, tāpēc jau kopš pirmajām dienām sākās ūdens ledus meklēšana: ledus gabaliņi kusa mēģenēs, mikroskopa okulāri vērsās^ pret katru pilīti.

Ūdens, ogļūdeņraži, ogļskābā gāze, Saules stari. Kāpēc uz komētas nevarētu mosties dzīvība?

Un dzīvību atrada: tās bija nekustīgas nūjiņas ar ūdeni, taukvielām, olbaltumvielām un nukleīnskābi — kaut kas līdzīgs baktērijām.

Vēlāk uzgāja Zemes sakņkājiem līdzīgas piciņas adatainās krama bruņās.

Tad atrada — tikai vēl dziļāk — šo adataino piciņu žuburainas kolonijas, visticamāk, ka tās bija analogas polipiem.

Un katrā pilītē tūkstošiem veidu, desmitiem tūkstošu formu, miljoniem un atkal miljoniem eksemplāru mikrozvērnīcai. Biologi pa četrpadsmit un sešpadsmit stundām sēdēja pie mikroskopu ekrāniem. Četru stundu darba diena bija palikusi uz Zemes. Nebija nekādas jēgas ņemt līdzi uz komētu trīskārtēju ekipāžu ar trīskārtēju kravu tikai tāpēc vien, lai dalībnieki varētu atpūsties tāpat kā uz Zemes.

Ko darīja Šorins? Itin visu! Gatavoja ēdienu, baroja aizrautīgos mikroskopu vērotājus, palīdzēja saimniecības pārzinim, mehāniķiem, elektriķiem, kibernē- tiķiem, gāja (precīzāk — peldēja gandrīz vai bezsvara pasaulē) ar ģeologiem pēc paraugiem, cirta ejas, nesa termosā ledu, visu piereģistrēja, rakstīja etiķetes, glabāja bundžas ar paraugiem, novietoja kolekcijas konteineros.

Numurētas bundžas, numurēti akmeņi, numurētas un cauršūtas lapas. Šorins bieži nemaz nezināja, kas atrodas viņa bundžās un kastēs. Pat zinātniskie līdzstrādnieki to zināja pavirši, jo ekspedīcijas laikā nebija vaļas sašķirot, viņi steidza vairāk savākt materiāla Zemes pētniekiem, ievākt faktus nākamajām pārdomām. Bet faktu meklētāju rīcībā nebija daudz laika — kādi divi mēneši, kamēr komēta virzījās no Marsa orbītas uz Merkūrija orbītu. Pēc tam vajadzēs steigšus bēgt no Saules ugunīgās elpas.

Rakstīdams etiķetes uz bundžām, Šorins atcerējās bērnu dienu sapņus. Tie likās tik naivi! Tagad viņam bija tikai viena vēlēšanās: labi izgulēties. Bet viņš apzinājās, ka iztur kosmonauta eksāmenu. Jāparāda, ka viņam rekordista izturība, mākslinieka novērošanas spējas, patstāvība un prasme būt izpalīdzīgam. Un Šorins neļāvās nogurumam. Viņš pirmais ķērās pie vissmagākās kastes, pirmais traucās augšā, kad aicināja brīvprātīgos neobligātā un vienmēr bīstamā pārgājienā, strādāja vairāk par visiem un vairāk nekā citi arī jautāja. Biedri viņu uzskatīja par sīksti izturīgu, citi nosodīja, saukāja par izlēcēju. Varbūt viņš arī bija izlēcējs, jo gribēja izcelties un izpelnīties ieteikumu nākamajā ekspedīcijā.

Bet vecais Cjaņs visu ievēroja. Reiz viņš sacīja:

— Labi, dēls. Izliecies arī turpmāk nenogurdināms.

Šorins bija izmisumā. Tātad Cjaņs ir viņu atmaskojis. Redz viņam cauri, redz viņu nogurušu, mēreni

izturīgu, mēreni drosmīgu, redz viņā viduvēji attapīgu cilvēku ar hroniskām iesnām, kurš pūlas atdarināt varoņus.

Bet Cjaņam bija sava loģika. Tā drīz vien atklājās,

Ekspedīcija tuvojās beigām. Merkūrija orbīta palika aiz muguras. Pinkainā, ārkārtīgi izpletusies Saule nežēlīgi cepināja komētu. Tuvojās radiācijas josla, kas pat XXII gadsimtā bija bīstama. Vajadzēja steidzami, negaidot starojumu triecienus, evakuēt komētu. Bet taisni tai laikā komētas ledus izkusa un sākās dzīvības pavasaris — nevis mēģenēs, bet paltīs un ezeriņos.

Acīm redzami, pielāgojusies īsajai vasarai, dzīvība raisījās brāzmaini un nevaldāmi. Zaļš, zilgans un sarkans pelējums no paltīm kāpa augšup uz klintīm. Mikrobi saēda metālu, gumiju un plastmasu, iespiedās skafandros, uz ādas uzmetās čulgas un brūces. Paltīs pa virsu peldēja kaut kādas plēvītes, parādījās medūzām līdzīgi caurspīdīgi, arvien sarežģītākas formas maisiņi. Nekas tamlīdzīgs mēģenēs netika manīts.

Tagad visu to vajadzēja pamest, nepabeidzot izpētīt līdz galam visinteresantāko.