Šorina funkcija

Tomēr Cjaņs nolēma: riskēt, bet ne visiem. Daļu ekspedīcijas ar savāktajām kolekcijām viņš nosūtīs uz Merkūriju, uz komētas atstājot dreifētāju grupu — četrus no četrdesmit sešiem. Palika viņš pats, paturēja biologu Arenasu, bioķīmiķi Zosju Vandovsku… un šķietami nenogurdināmo visu darbu pratēju.

Vai Šorins par risku zināja? Protams, zināja. Bet jaunībā kaut kā negribas ticēt bojā ejai. Pie tam ceļojumu ar komētu viņš uzskatīja tikai par vienu pakāpienu, līdz funkcijai vēl bija tālu.

Kas notika tālāk, jūs zināt paši. Visās bērnu hrestomātijās stāstīts par četru cilvēku braucienu ar komētu. Viņi bija nonākuši pusotra miljona kilometru attālumā no Saules — simtreiz tuvāk nekā Zeme. Žilbinošā ripa tagad aizklāja ceturto daļu no debesīm, gruzdināja audumus, kausēja akmeņus. Bez teleskopa, protams, cauri biezajiem, melnajiem stikliem varēja saskatīt plankumus, lāpas un pat rīsa graudiņus. Ceļinieki trīsreiz glābās komētas otrā pusē, lai viņus neskartu hromosfēras uzliesmojumi. Milzīga protube-

rance reiz viņus tomēr notvēra, jo komēta ieskrēja baltkvēles miglā. Cilvēki uzģērba neērtos, ar delta slāni apgādātos pretradiācijas aizsargsuperskafandrus, nobēga alā, bet taisni šai alā radās plaisa — komētas kodols pāršķēlās un sadalījās divās daļās. Trīs cilvēki palika vienā pusē, Vandovska — otrā. Šorins palēcās uz priekšu, saķēra apjukušo sievieti, pārmeta viņu pāri baismīgajam bezdibenim un tad pāršāvās arī pats.

Nē, romantiska mīlestība pret glābēju neuzplauka. Zosja mīlēja Arenasu un tāpēc bija palikusi kopā ar viņu uz komētas.

Komēta, acīm redzot, nekad vēl nebija gājusi cauri protuberancei, šoreiz dzīvība tika galīgi izsvilināta. Dzīvi palika tikai četri skafandros, bet viņi bija zaudējuši mājokli, rezerves, kolekcijas, dienasgrāmatas — itin visu, izņemot vienīgi to, kas atradās skafandros — gaisa, ūdens un pārtikas rezerves septiņām dienām.

Radiosakaru nebija. Saule bija pārtraukusi radiosakarus, un cilvēki uz Zemes, vērodami spožo dubult- spīdekli, zīlēja, uz kura no tiem uzies apdegušos līķus. No Merkūrija izlidojusī raķete bija novirzījusies uz to kodola daļu, kuras skrējiens bija ātrāks un kas trauca pa priekšu. Cjaņs ar biedriem atradās uz otrās kodola daļas. Pārtikas tiem vairs nebija, arī ūdens nebija. Viņi sēdēja nekustīgi, pūlējās retāk elpot, taupīt gaisu. Tika nolemts, ka Cjaņs un Arenass atdos savu skābekli sievietei un jauneklim. Šorins slepus aizgāja uz izdegušo nometni un atrada tur saglabājušos skābekļa balonu vēl trim dienām . ..

No komētas viņus nocēla trešās dienas beigās.

Nu Šorins bija tāda pati slavenība kā Arenass un Vandovska. Vai pelnīti? Spriediet paši. Protams, ja Cjaņs līdzbraucējos būtu izvēlējies kādu citu, par slavenību būtu kļuvis tas. Visa pasaule alka iepazīties ar Komētas Braucējiem. Bet Cjaņs slimoja, Vandovska ar Arenasu apprecējās, un tiem it nemaz negribējās savu medusmēnesi pavadīt televizora ekrāna priekšā. Šorins lasīja lekcijas, diktēja piezīmes, dalījās atmiņās. Viņš varēja noklīst uz memuārista vieglā ceļa, varēja doties jebkurā ekspedīcijā, jo viņu aici

nāja sacenzdamies. Bet viņš savu slavu izmantoja vēl vienas specialitātes apgūšanai: viņš kļuva par foton- raķešu izmēģinātāju.

- Mazs paskaidrojums. XIX un XX gadsimts bija molekulārās ķīmijas un enerģētikas laikmets. Toreiz enerģiju ieguva, atomiem savienojoties molekulās, retāk — lielām molekulām sairstot. Sadegšanā iegūtie gāzu āt- rumi bija no divi līdz četri kilometri sekundē, bet ķīmiskās raķetes nolidoja sekundē tikai kilometru — pilnīgi pietiekams ātrums jebkuram ceļojumam virs Zemes un izlidojumam kosmosā.

XX gadsimta beigās sākās kodollaikmets. Sai laikmetā enerģiju ieguva no atomu kodoliem — lieliem (piemēram, urāna) kodoliem sabrūkot vai daļiņām savienojoties kodolos — piemēram, hēlija kodolā. Ko- dolreakcijās daļiņu ātrums ir tūkstošiem un desmit- tūkstošiem kilometru sekundē, un sekundē sasniegtais kodolraķešu ātrums tuvojās tūkstošiem un desmittūk- j stošiem kilometru, ar ko pilnīgi pietiek jebkuram ceļojumam Saules sistēmā. Taču pat līdz Centaura Alfai, ļ;līdz tuvākajai no tuvajām zvaigznēm, kodolraķete I lidotu tūkstoš gadu.

 Lai veiktu zvaigžņu lidojumus, pēc enerģijas vajadzēja sniegties vēl dziļāk — no atomu kodoliem pievērsties to komponentiem, to daļiņām: protoniem, neitroniem un elektroniem.

Daļiņu reakcijās rodas fotoni, un tikai tie spēj piešķirt raķetei gandrīz gaismas ātrumu — turpat trīssimt tūkstošu kilometru sekundē.

Fotonraķete varētu aizlidot līdz tuvākajai zvaigznei mazliet vairāk nekā četros gados.

Tādēļ zvaigžņu fantasts Sorins nolēma kļūt par fo- tonraķetes izmēģinātāju.

«Pats par sevi saprotams,» sacīs lasītājs.

Bet Šorina laikā tas nebija pats par sevi saprotams. Par fotonraķeti cilvēki jau bija domājuši divsimt gadu, un nebija nekādas garantijas, ka darbs neilgs vēl savus simt gadus.