Šorina funkcija

 Daļiņu pasaulē sintēzes reakcija bija pazīstama jau [kopš senseniem laikiem. Elektrons, savienodamies ar antielektronu (pozitronu), dod divus fotonus. Šo savienošanos neveiksmīgi nodēvēja par anhilāciju — iznīcināšanos.

Bet dabā antielektronu un vispār antivielas ļoti maz, ;to sagādāt ir grūti, vēl grūtāk saglabāt. Divsimt gadu I zinātnieki pūlējās radīt antivielas dzinēju, divsimt gadu  katastrofālie sprādzieni pazudināja ir ieceres, ir zinātniekus.

Tikai XXII gadsimta beigās, kad Šorins jau atradās uz Mēness, piekļūt fotonraķetei izdevās citādi, nevis daļiņas savienojot, bet tās saskaldot.

Taču Šorins jau nevarēja zināt, kad kuģis nāks gatavs — pēc gada vai simt gadiem?

īstenība izrādījās kaut kur vidū. Par izmēģinātāju Šorins sabija astoņpadsmit gadu — visu savu jaunību.

Viņš dzīvoja bāzē uz Ganimēda, lidoja tukšumā, tālāk no planētām, tālāk no ceļiem, viņš nelidoja Saules sistēmas plaknē. Fotonraķete bija kaprīza un asinskāra: kā senlaiku meksikāņu elkadievs tā aprija izmēģinātājus citu pēc cita. Kontrolējamā skaldīšanās reizēm kļuva patvarīga, tad aparāts un lidotājs pagaisa acumirkļa uzliesmojumā. Bieži sajuka skaldīšanās režīms: nekaitīgo vajadzīgo staru vietā radās pārāk cieti stari, un lidotāji gāja bojā no staru slimības, vai arī radās siltuma stari, un spogulis izkusa, vai aū izveidojās rezonanse, un aparāts izjuka ultraskaņu svārstībās, bet lidotājs, sēžot atzveltnī, negaidot atradās tukšā telpā starp zvaigznēm.

Šorins daudzas reizes bija par mata tiesu no nāves un tomēr palika dzīvs. Pats viņš bija pārliecināts, ka bojā neies, iekāms nebūs veicis savu funkciju. Viss kosmoss vīpsnāja par slavenā izmēģinātāja drusciņ ērmoto māņticību. Laikam jau smejat arī jūs .. . bet nez vai vērts zoboties? Pat briesmīgākajos un bīstamākajos brīžos Šorins nekad nedomāja: «Vai tiešām nāve? Ardievu, mīļā dzīve!» Nevienu mirkli viņš netērēja šaubām, bet lauzīja galvu, ko iesākt. .. Protams, pārliecības spēks stiprināja viņā ceribas palikt dzīvam.

Ne jau tāpēc viņš vairojis savu meistarību, lai sairtu atomos. Viņam pavisam cita funkcija.

3. SAPŅOJUMS

Vidēja vecuma kapteinis skarbiem vaibstiem sēž perlamutra mežā, ēnā. Virs galvas melodiski san sausās un cietās lapas. Katra vēja pūsmiņa — tīrā serenāde.

Kapteinim blakus . . . nē, nedomājiet vis, ka nāra. Naivi būtu domāt, ka zem oranža debesīm skaistums līdzīgs mūsu Zemes skaistumam. Abinieces nāras varbūt atgādina krupjus. Galaktiskajām sarunām nevajag skaistuļu. Blakus Šorinam planētas saimnieks platu pieri, šaurām acīm, apaļu galvu — ar kaut ko viņš atgādina nelaiķi Cjaņu.

Raugoties viņa neapšaubāmi gudrajās acīs, Šorins zīmē ģeometriskas figūras — trīsstūri, kvadrātu, Pitagora bikses. Ģeometrija ir viena un tā pati visā Galaktikā.

—    Lai paliek, — nosaka zvaigžņu Cjaņs. — Es lasu tavas domas. Tu esi saprātīgas planētas sūtnis un ieradies pie mums piedāvāt Draudzību, Savienību un Sadarbību. Es redzu, ka tu runā ar lūpām, skaņām un vārdiem. Tātad uz jūsu planētas vēl runā dažādās valodās, vēl pastāv dažādas tautas. Laikam jau gluži nesen vēl bija arī dažādas valstis. Tu labi atceries vēsturi, atceries, kā šīs valstis naidojās, pat karoja, līdz tās sasniedza Komunismu, Vispasaules Vienprātību. Tava sirds drusciņ baiļojas. Tu domā: ja nu es tevi nesaprotu, ja nu mēs nespējam saprasties, saņemsim sūtni naidīgi un nevis sadraudzēsimies, bet sanaidosimies.

Zemes sūtnis notvīkst. Diplomātam tomēr nav patīkami, ja lasa viņa domas.

—    Tavas bažas ir veltas, — mierina zvaigžņu vīrs. — Saprāta būtnes var allaž saprasties. Kurš grib saprasties, tas vienmēr saprotas. Kosmoss ir plašs, un pasaules telpas pietiek visiem. Galaktiku mēs drusciņ pazīstam. Tās vēsturē nav bijis neviena kosmiskā kara, bet ļoti daudz tikšanos, un katra tikšanās nesusi labumu. Runā, domā, es tevi uzklausīšu. Dari mums zināmu savas planētas pieredzi.

— Es labāk mācītos, — Šorins atbild. — Manuprāt, jūs esat tikuši tālāk par mums. Mēs, piemēram, domas lasīt neprotam . . .

Ar laiku fotonraķetes kļuva drošākas un spēcīgākas. Tās pārspēja kodolraķetes un apsteidza tās. Dzīvē ienāca neparasti ātrumi — desmit, divdesmit un beidzot četrdesmit tūkstošu kilometru sekundē. Kāds Šorina draugs, lidotājs Gorjanovs, ceturtdaļstundā nolidoja no Zemes orbītas līdz Marsam. Tiesa gan, pusotrus mēnešus viņam vajadzēja uzņemt ātrumu, pusotrus mēnešus bremzēt un tad vēl vairākus mēnešus, lai atgrieztos bāzē. Fotonraķešu lidotājiem visa Saules sistēma bija par šauru. Un, kad parādījās raķete, kuras ātrums bija tuvs gaismas ātrumam, raķeti izmēģināt vajadzēja kosmiskā lidojumā — no Zemes uz Centaura Alfu. Lai tās ātrumu attīstītu līdz gaismas ātrumam un vēlāk nobremzētu, tomēr bija vajadzīgi divi gaismas gadi. Bet attālums līdz Alfai snj.ertzas pāri četriem gaismas gadiem. Tāpēc nolēma apvienot izmēģinājuma lidojumu ar pašu lidojumu uz zvaigzni.