Šorina funkcija

—   To gan, lūdzu, mums iemāciet.

—   Jums vajadzēs sākt ar pašiem pamatiem … Ļoti dīvaina ir šī saruna, kurā var lasīt un diktēt

domas. Klusums, un kaut kas atbalsojas smadzenēs. Dažus vārdus, kad ir pilnīga atbilstība jēdzieniem, var saklausīt pavisam skaidri. Reizēm vienlaikus saduras vairāki nesaprotami vārdi. Reizēm atkal kāds robs, kāda tukša vieta: smadzenēs tāda jēdziena nav.

—    Paskaidrojiet, lūdzu, ko jūs ar to domājāt. ..

… pēc diviem mēnešiem piecdesmit tūkstošu kilometru sekundē, pēc četriem — simt tūkstošu, trešā daļa no gaismas ātruma …

Te radās šķērslis. Nevar apgalvot, ka neparedzēts. Nepareizi novērtēts gan.

Plašais, netveramais starpzvaigžņu tukšums nav absolūts tukšums. Tur sastopami atsevišķi, reti puteklīši un atsevišķas molekulas. Kodoltermiskajām raķetēm praktiski tie nav kaitīgi. Tikai prāvāks akmentiņš spēj izsisties cauri apvalkam. Taču akmentiņi atgadās reizi pa simt gadiem.

Bet enerģija ir tieši proporcionāla ātruma kvadrātam. Fotonraķetei klejojošs atoms pārvēršas par kosmisku staru, katrs puteklītis — par kosmisko staru gāzmu. Neredzamajā gāzē metāls šķīst kā cukurs ūdenī. Četru mēnešu laikā trīsreiz vajadzēja mainīt raķetes smailo priekšgalu — kristāliskais tērauds bija pārvērties porainā sūklī.

Vēlāk ceļā gadījās nepazīstamu gāzu mākoņi.

Laikus tie nebija saskatāmi. Gāzes tur bija mazāk nekā Zemes jonosfērā, mazāk nekā komētas astē, mazāk nekā laboratorijas vakuumā un tomēr miljonreiz vairāk, nekā parasti mēdz būt starpzvaigžņu telpā.

Šņirkstēdama un rībēdama fotonraķete ietriecās gāzē, raķetē skanēja un dunēja, it kā vecu katlu kniedētu. Katru dienu vajadzēja mainīt fotonraķetes priekšgalu, kuru krājumi drīz vien izsīka. Virs saēstā apvalka radās garaiņu strūkliņas. Ūdens izgaroja, zuda ķurināmais.

Taisnību sakot, tik daudz jau nemaz nezuda. Pusgada tālumā no Saules apvalķs bija izsalis cauri, zem tā izveidojusies bieza ledus kārta. Nelaime tā, ka puteklīši, triecienos pilnīgi sašķīzdami, izraisīja radioaktīvo kodolu plūsmas. Ūdens nemanot kļuva radioaktīvs.

Draudīgi iedegās sarkanās indikatoru actiņas. Aparāti rādīja veselībai kaitīgu radioaktivitāti. Taču briesmīgākais bija tas, ka neko nevarēja līdzēt. Nebija iespējams mest līkumu kosmiski izplatītajiem mākoņiem, nedz izvairīties no apšaudes. Vajadzēja sākt bremzēt, lai mazinātu triecienus, taču raķete ātrumu bija attīstījusi trešdaļu gada, tātad arī bremzēšanai vajadzēja trešdaļu gada. Inerce rāva raķeti uz priekšu, atlika vienīgi cerēt, ka mākoņi reiz beigsies.

Tiešām, fotonraķete pēc trim dienām izlauzās cauri mākoņiem, bet triecieni bija izdarījuši savu. Ūdens kļuvis radioaktīvs. To nevarēja nedz attīrīt, nedz drīkstēja arī izliet: ūdeni izmantoja kā kurināmo, no ūdens bija atkarīga kustība, mērķa sasniegšana un atgriešanās. Vajadzēja dzīvot līdzās posta perēklim, dzīvot neredzamo, no katras sieniņas izplūstošo staru apšaudē.

Vispirms sabojājās vājstrāvas un pusvadītāju smalkie aparāti. Radās īssavienojumi, saniķojās skaitļojamās mašīnas. Pienāca gals vienmuļības laikam. Nu darba pietika visiem — vajadzēja pārbaudīt katra rādītāja skaitļus un nenolaist acu no dzinēja. Katru mirkli tas varēja dot tādu paātrinājumu, ka viss būtu pagalam. Rastos simtkārtīgs smagums, un cilvēki tiktu saspiesti kā ar spiedi.

Kuģi piemeklēja staru slimība visvisādos tās veidos: bija nelabums, vemšana, ēstgribas trūkums, bālasinība, mazasinība un septikēmija. Šorins saslima kā viens no pirmajiem, un viņam apmainīja kaulu smadzenes. Tad saslima Arenass, pēc viņa ģeologi — vīrs un sieva. Hirurgs paziņoja, ka operāciju vajadzēs izdarīt visiem pēc kārtas. Tad viņš saslima pats .. . pats zāģēja sev kaulu ar lokālo narkozi. Slimnieki gaidīja, kamēr viņš izveseļojas un tiek atkal uz kājām …

Un viņš pirmais ierunājās par atgriešanos. Viņš sacīja:

—    Operācijas vajadzēs atkārtot ne vienreiz vien, jo starojumi turpinās. Organisma spēki nav bezgalīgi, neviens nespēj izturēt desmit operācijas. Apstaroti arī kaulu smadzeņu krājumi. Paies laiks, un nebūs ar ko dziedināt.

Slimnieku palātā, uz kurieni bija pārcēlusies laba trešā daļa no ekipāžas, Arenass sasauca apspriedi.

—    Lidot uz priekšu vai atgriezties atpakaļ?

—   Uz priekšu! — noteica Šorins. — Mēs aizlidosim līdz pirmajai planētai un apmainīsim ūdeni.

Lai atgrieztos, vajadzēja gadu, bet lidošanai uz priekšu vajadzētu turpat trīs gadus, un nebija nekādas drošības, ka Alfai ir planētas, ka tur varētu dabūt ūdeni. Mājās gaidīja labi ārsti, bet priekšā tumsa, neziņa un paļaušanās uz sevi.

—    Trīs saules, desmitiem planētu, uz kādas taču jābūt saprātīgām būtnēm, uz kādas taču pratīs ārstēt staru slimību, — centās pārliecināt Šorins.

Bet atgriešanās tika izlemta. Ar trīsdesmit divām balsīm pret vienu.

Arenass pavēlēja doties atpakaļ. Man gribas rakstīt: «Pavēlēja griezt atpakaļ,» — bet fotonraķete nevar pagriezties. Vispirms tai jāsamazina ātrums.