Šorina funkcija

Lai vispusīgi izpētītu svešo pasauli, vajadzēja astronomus, ķīmiķus, ģeologus, biologus un vēsturniekus. Lai fotonraķeti aizvadītu līdz mērķim, vajadzēja matemātiķus, inženierus, elektriķus un kibernētiķus. Vajadzēja arī mehāniķus, kas labotu aparatūras, un mediķus, kas lāpītu cilvēkus. Pavisam sanāca trīsdesmit trīs cilvēki. Arenass, Cjaņa ekspedīcijas biologs, bija ekspedīcijas priekšnieks. Pats Cjaņs, savu funkciju veicis, tolaik jau bija miris. Bet Šorinam sava funkcija vēl bija veicama — viņu iecēla par otro pilotu.

Tad vajadzēja uzbūvēt fotonraķeti, milzīgu ūdens tvertni, jo ūdeni izmantoja kā kurināmo. Bija jāsavāc itin viss, kas vajadzīgs novērošanai. Viss vajadzīgais astronomiem. Viss laboratorijām. Viss kinodokumentu un fotodokumentu fiksēšanai. Viss skaitļošanai. Viss vajadzīgais dzinējam. Viss vadībai. Viss remontdarbiem. Viss kustībai — vispirms ūdens, pavisam astoņas tonnas ūdens uz tonnu derīgās kravas, skaitot arī tvertnes ārējās un iekšējās sienas.

Ekspedīcijas atgriešanās laiks bija desmit gadu pēc Zemes laika rēķina. Pēc relativitātes teorijas ceļotājiem laiks samazinājās. Viņiem sanāca trīs gadi lidojumam turp, trīs gadi atceļam, viens gads svešajās pasaulēs, trīs gadi — rezervei. Tātad trīsdesmit trīs cilvēki jānodrošina uz desmit gadiem. Jāsagādā itin viss uzturam. Itin viss atpūtai. Itin viss darbam. Itin viss laika kavēklim. Itin viss mācībām. Daudz bagāžas vajag desmit gadu dzīvei.

Uz Mēness blakus Dienvidpolam pacēlās milzīgs, smails tornis. Beidzot pienāca starta diena. Ekipāža ieņēma savas vietas, Arenass nospieda pogu, zaļas liesmas sāka vāliem virpuļot zem spoguļiem, Mēness kalni vērtās zaļganmelni, kā malahīts, starta krāteris sāka kust un parādījās zaļa lava.

Milzīgais tornis, likās, sastinga virs lavas; šķita, kuru katru mirkli tas var nogrimt, tomēr liesmas to cēla augšup uz saviem stiprajiem pleciem pāri zaļajām klintīm, pāri zaļajām smailēm, pāri zaļganajai kalnu grēdai, pāri visam Mēnesim, kas šķita caurumains kā siers.

Pēc divām stundām Mēness jau pārvērtās dzeltenā sirpī, pēc vienas dienas — zvaigznītē līdzās kādai citai zilganai, spožākai zvaigznītei — mūsu Zemei. Pēc mēneša par tādu zvaigznīti pārvērtās arī Saule. Kuģis nokļuva vienatnē ar zvaigžņoto tukšumu.

Visnepatīkamākais uz dreifējošās komētas bija nogurums. Visi centās padarīt pēc iespējas vairāk un nedabūja izgulēties. Kad Šorins vēl bija izmēģinātājs, tad visvairāk nomāca pastāvīgi draudošās avārijas briesmas. Turpretī daudzu gadu starpzvaigžņu lidojumā pietika laika gan darbam, gan atpūtai. Tukšajā izplatījumā īpašu briesmu arī nebija. Visvairāk mocīja vienmuļība un nostalģija — ilgas pēc dzimtenes.

Trīsdesmit trīs cilvēki — tā ir maza pasaulīte. Aprastas sejas, režīms, darba kārtība. Galvenā nodarbība — astronomija. Zvaigznes priekšā, zvaigznes aizmugurē, zvaigznes sānos. Pārmaiņas niecīgas, gandrīz nemanāmas. Priekšā zvaigznāji pamazītēm izreti- nājas, aizmugurē pamazītēm sablīvējas. Atšķirība samanāma tikai teleskopā. Mainās arī zvaigžņu krāsa:

priekšā sarkanās dzeltē, aizmugurē dzeltenās sārtojas. Priekšā zvaigznes blīvākas, lieka riekšava zvaigžņu putekļu.

Atri mainās tikai skaitļi uz vadības pults. Šodien ātrums ir divdesmit tūkstošu kilometru sekundē, rīt — divdesmit viens tūkstotis. Dzinējs strādā, ieskrējiens turpinās. Lai tuvinātos gaismas ātrumam, ātruma attīstīšanai vajadzīgs vesels gads. Vesels gads ieskrējienam! Bet pirmie Mēness kuģi uzņēma ātrumu piecās sešās minūtēs.

Paātrinājums ir normāls, normāls arī smagums. Dzinējs griež daļiņas, rodas stari, ko spogulis atstaro, ātrums pieaug — pēc mēneša divdesmit pieci tūkstoši kilometru sekundē, pēc diviem — piecdesmit tūkstoši, pēc četriem mēnešiem — simt tūkstoši… Tad nāk gaismas ātrums, samazināts laiks un priekšā divas saules — vajag bremzēt. ..

4. SAPŅOJUMS

Un tā nu otrais pilots no divu sauļu svelmes glābjas perlamutra lapotnē.

Par ko bija runa? Par domu lasīšanu.

—   Mēs varam jums to iemācīt, — saka zvaigžņu vīrs.

—    Ir daudz svarīgākas problēmas. Mūs nodarbina dzīvības, vecuma un nāves jautājums, — runā Šorins. — Cik ilgi, piemēram, dzīvojat jūs?

—   Esmu nodzīvojis divi tūkstoši un divi simti aprites ap mūsu Sauli. Apmēram divtūkstoš gadu pēc jūsu laika rēķina.

—    Jūs laimīgās būtnes!

—    Ar laimi te nav nekāda sakara. Arī mūsu mūžs nebija garāks par jūsējo, bet mēs iemācījāmies atgūt jaunību. Jau četrdesmit reižu esmu bijis jauneklis un četrdesmit pirmo reizi novecoju. Ja gribat, ari jūs pārvērtīsim.

—    Bet vai mirušajam dzīvību pratīsit atdot?

Sorins ar skumjām iedomāja savus draugus izmēģi

nātājus, kuru dzīve beigusies tik agri un žilbinoši — acumirklīgā sprādzienā.

—   Jā, to mēs pratīsim. Ja vien esat to pierakstījis.

—    Ko nozīmē «pierakstījis»?

—          Ja esat pierakstījis atomu sakārtojumu ķermenī, kaut vai smadzenēs.

—          Bet tas ir neiespējami! Atomi nav saskaitāmi! Visi Zemes cilvēki nespētu tos uzskaitīt, pat ja aprakstītu visus planētas kontinentus.

Vecais vīrs piemiedza acis. Arī Cjaņs tā smaidīja.

—    Mēs to protam.