Starp diviem laikmetiem

—   Okei. Atlikuši vēl daži testi, un es lūgšu jūs tūlīt ķerties pie tiem, — viņš teica. — Esmu pārlieci­nāts, ka lielākā daļa ir jums zināma. Es lūgšu jūs apskatīt dažus Roršaha[3] traipus un pastāstīt, kādas piedauzīgas domas iešaujas jums prātā, tos aplūko­jot. Ja šo pārbaudi izturēsiet, paskatīsimies, cik labi jūs protat melot. Bez iepriekšēja brīdinājuma es palūgšu jūs izlikties par to, kas neesat, piemēram, par advokātu, turklāt atbildēt kādiem trim četriem pratinātājiem, kuriem būs aizdomas, ka jūs izlicka- ties. Jūs varētu arī mēģināt noliegt, ka esat māksli­nieks, vai arī apgalvot, ka neesat nekad bijis Ņujorkā, sarunājoties ar vairākiem svešiem cilvē­kiem — tie visi būs no Projekta 1111 mēģinās jūs pie­ķert. Vai jums gadījumā nav ienācis prātā, ka mēs visi varētu but āksti un ka jus varētu būt iekūlies milzīgā stulbeņu midzenī?

—   Tāpēc jau es atnācu pie jums.

Labi, acīmredzot jūs esat tāds tips, kāds mums vajadzīgs.

Man Rosofs patika; ja viņš bija gribējis panākt, lai cs jutos brīvi, tad viņam tas bija izdevies.

Vai jus kādreiz esat hipnotizēts?

Nē, nekad.

Vai jums ir kādi iebildumi pret hipnozi? Es ceru, ka ne, — viņš steigšus piebilda. — Tas ir ļoti svarīgi. Vispirms mums jābūt pārliecinātiem, ka jus pakļaujaties hipnozei, un to var noskaidrot, tikai izmēģinot.

Brīdi vilcinājos, tad paraustīju plecus.

Man šķiet, ja kāds ir kompetents …

Es esmu kompetents. Un es jūs hipnotizēšu. Ja jus piekrītat.

—   Okei. Esmu ar jums jau tiktai sapinies, ka nebūtu nekādas jēgas tadeļ vien atteikties.

Rosofs piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda un paņēma dzeltenu koka zīmuli. Viņš atkal apsēdās, pievilkdams krēslu tuvāk manējam — tikai kāda jarda attālumā — un mēs sēdējam aci pret aci.

Aiz noasinātā gala turēdams zīmuli man priekšā, viņš teica:

—   Mēs izlietosim kādu priekšmetu. Šis pats būs labs, bet noderētu arī jebkurš cits, tam nav jābūt spī­došam. Tikai, ludzu, neskatieties uz zīmuli pārāk intensīvi. Un, ja jums gribas samirkšķināt vai novērst acis, dariet to. Svarīgs tikai viens: ja jūs būsiet sasprindzis un pretosieties, es nevarēšu jūs hipnotizēt. Man vajadzīga jūsu piekrišana ne tikai vārdos vien jums jāpiekrīt ar visu savu būtni. Un pilnīgi. Un visu laiku. Vismaz nemēģiniet cīnīties pret hipnozi, nepretojieties tai. Vai jums ir pavisam ērti? Pamājiet tikai ar galvu, ja ta ir.

Es pamaju ar galvu.

— Lieliski. Ja jus sava prāta sajūtat kaut kadu pretestību, ļaujiet tai izgaist. Tikai sēdiet un vērojiet, ka ta kust un aizplūst. Starp citu, atbrīvojiet musku­ļus; es vēlos, lai jus justos pavisam ērti. Un ne par ko neuztraucieties. Es dažreiz nodarbojos ar pašhip- nozi, tas ir ļoti viegli, jūs arī to iemācīsieties. Četras piecas minūtes pašhipnozes var būt ļoti atsvaidzino­šas; īstenībā tas nenozīmē neko citu ka tikai pakļaut savu prātu pašsuģestijai. Es tā varu izārstēt galvas sāpes, kas radušās aiz pārpūles. Es nekad nelietoju zāles. Man šķiet, jūs jūtat, kā tas atslabina. Vai ta nav patīkami atpūsties? Palīdz labak neka malks viskija, labāk neka kokteilis. — Viņš nolaida zīmuli uz leju.

Es jums pastāstīšu, cik brīnišķīgi atbrīvots jus īstenība esat. Paskatieties, ka jusu laba roka guļ uz krēsla paroča. Tā ir tik pilnīgi atslābināta kā vēl nekad jusu mūžā, pat miegā ne. Jūs pat nespējat to pacelt. Muskuļi ir pilnīgi atbrīvoti, tie atsakas darbo­ties. Es skaitīšu līdz trīs, tad mēģiniet roku pacelt. Jus to nespēsiet. Viens. Divi. Trīs.

Mana roka nekustējās. Pieliecies tuvāk, pievērsis skatienu svārku piedurknei, es blenzu uz savu roku, pavēlēju tai kustēties. Taču roka gulēja pilnīgi mie­rīgi; pēc manas mēmās pavēles ta bija tikpat nekus­tīga ka doktora rakstāmgalds.

Lieliski, nemaz neuztraucieties: jus pēc savas gribas pakļavaties manai hipnotiskajai suģestijai, pie tam paveicāt to ļoti labi. Tagad es dažas minūtes parunāšos ar jums. Starp citu, jūsu roka ir pilnīgi brīva un tagad atkal var kustēties.

Es pacēlu roku, saliecu to, sažņaudzu dūre un atkal atslābināju pirkstus, it ka ta bulu notirpusi. Tad es aizvēlos mīkstajā adas krēsla, juzdamies ērti un apmierinats; nespēju atcereties, ka kādreiz agrak hūtu ta juties.

Sava ziņa prata darbība ir salikts process. Dažādas smadzeņu daļas veic dažādas funkcijas. Ja kāda noteikta smadzeņu daļa atsakās darboties, pie­mēram, nelaimes gadījumā, var zust spēja runāt. Tad jāmācās atkal viss no paša iesākuma, trenējot kādu citu smadzeņu daļu. Mēs tapat varam rīkoties ar atmiņu. Atmiņas var izslēgt. Tā izdzēst, it ka tas nekad nebūtu bijušas. Ja tas notiek plaša apjoma, mēs saucam to par amnēziju. Tūlīt mēs izslēgsim tikai sīku daļiņu no jūsu atmiņas. Kad es ar zīmuli piesitīšu pie krēsla paroča, jūs aizmirsīsiet ta cilvēka vardu, kurš jūs atveda pie mums. Uz laiku tas būs izgaisis no jūsu atmiņas ta, it kā jūs to nekad nebūtu zinājis.

Viņš piesita ar zīmuli pa sava krēsla ādas paroci; troksnis bija ļoti niecīgs, tomēr es to dzirdēju.