Starp diviem laikmetiem

Mēs visus faktus jau zinājām. Speciālistam rok­rakstu viltošanā vajadzēja četras stundas, lai ar sim- patētisko tinti izpildītu veidlapas. Visus, izņemot tikai trīs pirmos jautājumus garajā anketā, tos mēs atstājām jums. Galda lampā ir ievietots mazs infra­sarkano staru avots, tie padara tinti redzamu dažu sekunžu laikā. Roze jūs novēroja spogulī, kas atro­das aiz jums. No viņas darba vietas uz turieni ved mazs gaitenītis. Līdzko jūs izpildījāt pirmos trīs jau­tājumus, viņa jums piezvanīja un ieslēdza infrasar­kano starojumu. Pa to laiku, kamēr bijāt pievērsies telefonam, — hey, prestox — kad jūs atkal paskatījā­ties uz veidlapām, tās visas bija izpildītas.

—   Un akvarelis?

Rūbs paraustīja plecus.

—   Sienā aiz rāmja un stikla ir caurums. Kamēr kandidāts raksta, es tikai izrauju laukā tiltu un iestumju tā vieta kalnu.

—  Nu, jus jau sitat pušu vislabākos burvju māk­sliniekus, bet kada tam jēga?

Lai redzētu, kā jūs reaģējat, kad notiek neti­camas lietas, Rosofs paskaidroja. — Daži cilvēki nespēj to pārdzīvot. Viņi vienmēr izturas, kā ieraduši, paļaudamies, ka visam mūžīgi jābūt tā kā vienmēr. Un, kad pēkšņi tā vairs nav, viņi zaudē pašsavaldī­šanos un nespēj tikt gala ar notikumiem. īstenībā viņu jutekļi kapitulē. Te, pie šī galda, viņi zaudē galīgi. Dons, tas, kas tagad strādā lejā, ir viens no tiem; mums vajadzēja viņam iedot nomierinošu tab­leti vēl pēc tam, kad bijām izskaidrojuši, kā viss noti­cis. Taču jūs vadāties pēc savas iekšējās izjūtas, nevis pēc ārējiem apstākļiem. Jūs zināt to, ko jūs zināt. Ienāciet tagad manā kabinetā iedzert kafiju. Arī ko stiprāku, ja vēlaties. Jūs to esat nopelnījis.

Rosofa kabinets atradās tai gaitenī, pa kuru mēs ar Rūbu bijām nākuši; uz durvīm bija uzrakstīts «Lazarete». Kad Rosofs attaisīja durvis, lai ielaistu mūs ar Rūbu pirmos, telpa man atgādināja hospitāli un es ievēroju, ka durvis ir platākas nekā parasti. Mēs izgājām cauri lielai telpai, kuru apgaismoja tikai logs griestos. Istabā atradās rakstāmgalds, gar sienu stāvēja rinda pītu krēslu, vel bija fluoroskops, redzes pārbaudes tabula un kaut kāda ierīce, kas izskatījās pēc rentgena aparāta.

Es apsolu, ka turpmāk nekādu triku vairs nebūs. Sitas bija pirmais un vienīgais, — Rūbs apgal­voja.

—   Es to nemaz neņemu galvā.

Mes iegājām mazā pieņemšanas telpā, medmāsa baltā uzsvārci stāvēja pie aktu skapja un, šķirstīdama ātršuvējus augšējā atvilktne un turēdama zobos lodisn pildspalvu, uzsmaidīja mums kā spēdama. Kad nirs gājām viņai garām, Rūbs izlikās, ka grasās lizšaiil viņai pa pēcpusi; viņa notēloja, ka notic, un pabēga mums no ceļa. Masa bija liela auguma, glīta, labsirdīga izskata sieviete tuvu četrdesmitiem, ar stipri sirmiem matiem.

Cukuru? Krējumu? — jautāja doktors, ienācis kabineta un piegājis pie zema žurnālu galdiņa, uz kura slavēja karsta paplāte ar kafijkannu. — Ceru, ka neko no piesolīta nevēlaties, jo nav ne viena, ne ol ra.

Man šķiet, ka dzeršu melnu, — Rūbs teica, apsēzdamies mīksta krēslā. — Ka jūs, Saj?

Ari man melna būs laba diezgan. es apsēdos uz zaļa, ar ādu apvilkta krēsla un paskatījos apkart. Telpa bija liela, četrstūraina; die­nasgaisma ieplūda pa diviem lieliem logiem griestos, hlalm man lulit iepatikās, un es tajā jutos ērti. Grīda b!|.i l/klala ai pelēku paklāju, bet sienas nolīmētas iii tapetēm priecīga sarkani zaļa raksta. Istabas vienā gala, apkrauts ar gramatu un papīru kaudzēm, stā­vēja doktora rakstāmgalds. Otra atradās grāmat­plaukti, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem; Rosofs, sniegdams man kafiju, pamanīja, ka metu ncis uz tiem.

Ja jus interesē, ejiet paskatieties, — viņš teica, līs piecēlos un, malkodams kafiju, kas nebija visai laba, piegāju pie plauktiem.

biju gaidījis, ka ieraudzīšu grāmatas par medicīnu, daudzas arī bija tādas, taču sešas vai astoņas pēdas plaukta aizņēma literatūra par vēsturi: mācību gra- iiialas, rokasgrāmatas, biogrāfijas, dažādas grama- Ijis par visiem vēstures periodiem, valsts darbinie­kiem un vēsturiskām personām, kādas vien var iedo­māties. Tur bija arī laikam kādi divi simti romānu; pcc iesējumiem spriežot, daži bija sevišķi veci, un neviens no virsrakstiem man nebija pazīstams. Ejot atpakaļ pie sava krēsla un dzerot kafiju, es pametu acis uz ierāmētajiem diplomiem un fotogrāfijām, kas klāja gandrīz visu sienu aiz zaļā ādas dīvāna. Es noskaidroju, ka Rosofs ir beidzis Džona Hopkina medicīnas skolu un ir medicīnas zinātņu doktors un psihologs, ka viņam ir jautra izskata sieva, divas skolas vecuma meitenes un suns.

—  Tie visi pieder man, it sevišķi jau suns, — dok­tors piezīmēja, pamanījis, ka apskatu fotogrāfiju.

Mēs dzērām kafiju un gausi pļāpājām vēl kādas piecas minūtes. Tad Rūbs nolika savu tasi uz mazā galdiņa blakus krēslam.

—   Paldies, Oskar, kafija bija šausmīga. Saj, kad doktors būs beidzis jūs pārbaudīt, es atnākšu pēc jums un mēs abi aiziesim pie direktora.

Rūbs aizgāja. Rosofs piedāvāja man vēl kafiju, taču es atteicos.