Starp diviem laikmetiem

Vai atceraties cilvēku, kas vispirms runāja ar jums un tad pamudināja jus ierasties šeit? Un kas tikko dzēra kafiju kopa ar mums? Vai varat iztēloties viņa seju? Jā.

Starp citu, ka viņš bija ģērbies?

Audekla bikses, balta kreklā ar īsām piedur­knēm, kājās mīkstas brūnas kurpes.

Vai jūs varat uzzīmēt vina seju?

Noteikti.

Okei, kā viņu sauc?

Man nekas neienāca prata. Es saspringti domāju. Pie sevis uzskaitīju uzvārdus: Smits, Džonss, pazīs­tamu cilvēku vārdus, vārdus, kurus biju lasījis vai dzirdējis. Neviens no tiem itin neko nenozīmēja; es vienkārši nezināju viņa uzvārdu.

Vai jus saprotat, kāpēc jūs to nevarat atcerē­ties? Tāpēc, ka atrodaties hipnotiskā suģestijā.

—   Jā, saprotu.

—   Nu, pamēģiniet, vai varat no tās atbrīvoties. Jūs šo uzvārdu šodien vairākas reizes izrunājāt un dzir­dējāt. Nu, kāds tad ir viņa uzvārds?

Es aiz piepūles aizvēru acis. Es rakņājos savā atmiņā, par visu vari cenzdamies atcerēties šo vārdu, bet nekādi nevarēju. Bija tā, it kā man prasītu, kā sauc kādu svešinieku uz ielas.

—   Kad es atkal piesitīšu ar zīmuli pie krēsla, jūs uzvārdu atcerēsieties. — Un, piesitis ar zīmuli pie paroča ādas, Rosofs jautāja: — ka viņu sauc?

—   Rūbins Prīns.

—   Labi. Kad es sasitīšu plaukstas, jus pilnīgi atbrīvosieties no hipnozes. Pēc tam nebūs nekādas pēchipnozes sajūtas. Viss hipnozes iespaids būs izgaisis.

Viņš sasila plaukstas, ne skaļi, bet ar asu, dobju plaukšķi.

—   Vai jūtaties labi?

—   Aha. Lieliski.

—   Skaisti. Seanss beidzies. Jūs bijāt lielisks, pirm­klasīgs medijs. Man ir nojauta, ka jūs derēsiet. Nākamreiz es varbūt likšu jums riet kā ronim un ēst dzīvas zivis.

Tad es apskatīju Roršaha traipus un pastāstīju, kādas domas tic manī izraisa. Skatījos bildes, izskaid­roju tās, dažas uzzīmēju. Piedalījos īsā testa «Patie­sība un meli». Ierakstīju teikumos izlaistus vārdus. Stāstīju par sevi un atbildēju uz jautājumiem. Ar aiz­sietam acīm ņēmu priekšmetus, aprakstīju to izmērus un veidu un dažreiz arī, kā tos lieto. Beidzot Rosofs teica:

Pieliek. Pārpārēm pietiek. Parasti es ar testiem noņēmos vairākas dienas, dažreiz nedēļu, bet… nolādēts, mēs nemaz neesam tik pārliecināti par to, ko te darām, lai es spētu izlikties, ka pavisam precīzi varu noteikt, kādam jābūt cilvēkam, lai paveiktu to, kas patiesība ir neiespējams. Alan ir spēcīga nojauta, ka jūs derēsiet, un neviens tests nepiespiedīs mani mainīt savas domas. Protams, visi testi tas apstip­rina. Cik es varēju noskaidrot, tad jus varat pamē­ģināt.

Viņš paskatījās uz aizvērtajām kabineta durvīm un ieklausījās. Varēja dzirdēt, ka vīrieša balss kaut ko dudina, tad iesmejas sieviete, un Rosofs uzsauca:

—   Rūb, lieciet mieru Elisei un nāciet šurp!

Durvis atvērās, un ienāca ļoti garš, tievs vecāks

vīrietis, un Rosofs ar skubu piecēlās.

—   Es nu tā kā nebūtu Rubs, — vīrietis teica, — un man ar nožēlu jāatzīstas, ka Elisei es ne pirkstiņu nepiedūru.

—   Bija gluži otrādi, — medmāsa iesaucās, pasniegdamas kabineta pēc durvju roktura, un smai­dīdama aizvēra durvis.

Rosofs mūs iepazīstināja. Tas bija doktors E. E. Dancigers, Projekta direktors. Mēs sarokoja­mies. Viņa roka, liela, spalvām apaugusi, ar paplaši­nātām vēnām, pilnīgi apslēpa manējo, tik milzīga ta bija, un viņa acis lūkojās manī satrauktas un apbu­rošas, cenzdamās vienā skatienā uzzināt visu par mani.

Viņš kā bēršus nobēra:

—   Kā viņš tika gala ar testiem?

Un, kamēr Rosofs viņam to skaidroja, bija mana reize nopētīt doktoru Dancigeru.

Viņš bija vīrs, kurš, kaut redzēts tikai reizi, neiz­dzēšami paliek atmiņā. Man šķita, ka viņš ir gadus sešdesmit piecus vai sešdesmit sešus vecs; seja bija vienās grumbās; vaigu līnijas izskatījās ka trīs izliek­tas iekavas, kas stiepās no mutes kaktiņiem uz augšu līdz vaigu kauliem; kad viņš smaidīja, tās kļuva vēl dziļākas. Pakausis viņam bija pliks un dzeltenbrūns, galvvirsa nosēta vasaras raibumiem, taču sānos atli­kušie mati bija vel melni, iespējams, ka krāsoti. Dok­tors laikam bija kadas sešas pēdas un piecas collas garš, varbūt pat garaks; tievs un izstīdzējis, platiem, bet nolaideniem pleciem. Viņš bija aplicis vieglprā­tīgu zili punktotu taurentiņu, uzvalks bija vecmo­dīgs — dzeltenbrūns, ar divrindu pogām; svārki bija vaļa, zem tiem bija pavilkts brūns adīts svīteris ar pogām. Lai gan krietni pari sešdesmitiem, Dancigers izskatījās spēcīgs, vīrišķīgs un nobriedis; man bija nojauta, ka viņam nebūtu nekādu iebildumu maķenīt piedurties Elisei, un dievs vien zina, var būt, ka viņai nebūtu nekas pret to iebilstams.

Dancigers klusām pajautaja Rosofani:

—   Jus sakal — ja?

Un, kad Rosofs piekrītoši oalocija galvu, viņš pie­bilda:

—  Tad ari es saku ja. Es pārbaudīju visu, kas mums par viņu zināms, un rādās, ka viņš bus īstais.

Doktors Dancigers pagriežas un dažas sekundes mani mierīgi un pētoši aplūkoja. Pa to laiku kabineta bija ienācis Rubs un klusi aizvēra aiz sevis durvis. Es no Dancigera skatiena saku mazliet mulst, tad viņš pēkšņi pasmīnēja.