Starp diviem laikmetiem

Viss kartībā! — viņš iesaucas. Un tagad jus gribēsiet zināt, kur īsti esat iekūlies. Nu, vispirms Rubs jums to parādīs, un tad es mēģināšu pastāstīt.

Dancigers satvēra žaketes atlokus savas lielajās, mūsainajas dūrēs un atkal saka skatīties uz mani, mazliet smaidīdams un lēni madams ar galvu, it ka piekrītot, un es jutu, ka priecājos par to vairak, nekā butu varējis iedomāties.

Es vadu šo pasakumu, Dancigers turpināja.

Faktiski es to uzsaku, liet tagad es apskaužu jūs.

Esmu sešdesmit astoņus gadus vecs, un pirms diviem gadiem, kad sapratu, ka šis Projekts īstenosies, cs pirmo reizi mūžā sāku rūpēties par savu veselību. Es atteicos no smēķēšanas, kaut gan nekad nebiju iedo­mājies, ka to varēšu vai pat tikai sevišķi gribēšu, bet tomēr atteicos. — Viņš pasita knipi.— Lūk, tā! Man grūti nesmēķēt. Viņa roka atkal satvēra žaketes atloku. — Tomēr es nesākšu no jauna smēķēt. Es dzeru mēreni, īstenībā tikai zāļu tiesu. Kādreiz cs pie gadījuma dzēru daudz. Un tadi gadījumi trāpījās bieži, jo man patika iedzert. Bet tagad vairs ne; bez tam es vēl ievēroju diētu. Kāpēc visas šīs blēņas? — Viņš pacēla uz augšu roku ar izstieptu rādītājpirkstu.

Es vēlos dzīvot un vadīt šo Projektu tik ilgi, cik vien spēšu. Mana dzīve ir bijusi interesanta, tā mani nav piekrāpusi; esmu piedalījies divos karos, dzīvojis piecās valstīs, man bijušas divas sievas, daudz draugu, gan vīriešu, gan sieviešu, un reiz es četrus gadus biju pat bagāts. Bērnu gan man nav, taču nedrīkst jau gribēt visu. — Doktors Dancigers atkal paskatījās uz mani, viņa acis cs redzēju draudzību un skaudību; rokas turējās pie atlokiem. — Bet, ja šim Projektam bus panākumi, tad tas būs visievēro­jamākais, ko kāds mirstīgais jelkad ir paveicis. Un es atteikšos no visa, apmierināšos ar diētu, ēdīšu kaut vai zaļus rāceņus un zirgābolus, lai tikai varētu iegūt kādu lieku gadu vai pat tikai mēnesi dzīves. Nav īpaši svarīgi, cik prātīgi cilvēks dzīvo, lai gan manā vecuma atlikušās dienas ir jau skaitītas. Bet jums? Jums ir divdesmit astoņi?

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

Nu, jus esat par četrdesmit gadiem jaunāks, un, ja cs varētu jums tos nozagt, es darītu to ar prieku un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Es apskaužu jūs pat par šo dienu. Vai esat kādreiz patapinājis kādam grāmatu, kas jums milzīgi patikusi, un izjutis skaudību, ka viņš to lasīs pirmo reizi, bet jums šis p; edzīvojums ir jau garām?

—   Jā, ser. «Heklberiju Finu».

—    Nu, luk, ta cs apskaužu jūs par to dienu, kas tagad gaida jus. Vediet viņu, Rūb. Ir tik daudz, ko viņam parādīt, un tagad mums ir jāsteidzas.

Viņš pacēla roku un paskatījās uz pulksteni.

—   Pusdienas laika atvediet viņu uz kafejnīcu.

3

Izgājuši ar Rubu gaitenī, ik uz soļa sastapām cil­vēkus, kas steidzas no biroja uz biroju, — gan vīrie­šus, gan sievietes, lielākoties jaunus, un, kad kāds pamāja vai kaut ko uzsauca Rubam, viņš vai viņa ziņkārīgi noskatīja mani. Es jutu, ka Rūbs, drusciņ smīnēdams, vēro mani, un, kad es palūkojos Rūbā, viņš teica:

—   Kā jūs domājat, ko īsti redzēsiet?

Lai kā centos atrast atbildi uz šo jautājumu, man tomēr vajadzēja noliedzoši papurināt galvu.

—   Man nav ne jausmas, Rūb.

—    Man ļoti žēl, ka jābūt tik sasodīti noslēpumai­nam, bet visu izskaidro direktors, nevis es. Un jums vispirms viss jāapskata, tikai tad viņš varēs jums visu izskaidrot.

Mēs nogriezāmies ap stūri, tad vēl ap vienu un atradāmies gaitenī, kas bija ievērojami šaurāks nekā iepriekšējie. Nogriezāmies vēlreiz un tagad soļojām pa šauru eju, kas stiepās labu gabalu uz priekšu.

Vienā ejas sienā nebija ne logu, ne durvju. Otrajā bija virkne logu, pa kuriem mēs varējām ieskatīties istabās, kuras, kā Rūbs man paskaidroja, esot mācību telpas. Pirmās trīs bija tukšas un mebeletas kā paras­tas klases. Seši vai astoņi koka krēsli, kuru viens paro- cis beidzās ar paplašinājumu — galdiņu rakstīšanai; tāfeles, grāmatu plaukti, instruktora galds un krēsls. Aiz ceturtā loga tādā pašā telpā sēdēja divi vīrieši, viens pie skolotāja galda, otrs uz koka krēsla ar seju pret instruktoru. Mēs apstājāmies viņus pavērot.

—  Mēs viņus varam redzēt, bet viņi mūs nevar, — Rūbs skaidroja. — Visi to zina; tā ir tāpēc, lai netrau­cētu nodarbības.

Vīrietis skolēna krēslā vienmērīgā balsī kaut ko stāstīja, bet ar biežiem pārtraukumiem, dažbrīd domīgi paberzējot seju. Viņš bija tievs un melnīg­snējs, gadus četrdesmit vecs. Mugurā viņam bija jūras zils svīteris un balts krekls ar atpogātu apkak­līti. Instruktors pie skolotāja galda bija jaunāks, ģēr­bies brūnā tvīda sporta žaketē. Blakus logam uz nerū­sējoša tērauda paneļa bija divas pogas. Rūbs pie­spieda vienu no tām, un tagad mēs varējām dzirdēt runātāja balsi no skaļruņa aiz metāla režģa pie loga.