Starp diviem laikmetiem

—   Vecākos darbiniekus aizlaida pensijā, citus pamazām nomainīja ar mūsu cilvēkiem. Es tiku pie­ņemts par transportstrādnieku un mēnesi nostrādāju pa īstam. Sitas sasodītais darbs mani gandrīz vai noveda kapā. — Rūbs smaidīja jauko, sirsnīgo smaidu, uz kuru nevarēja neatbildēt. —• Tagad mēs maksu par pakalpojumiem prasām nedaudz, tikai mazliet par augstu, un visi pasūtījumi parasti nonāk pie konkurentiem. Kaut gan mēs izskatāmies tikpat nodarbināti kā vienmēr. Faktiski esam arī. Mēs pat iegādājāmies vēl divus jaunus furgonus. No šejienes mūsu pašu furgonos ir aizvests ellīgi daudz mate­riālu — patiesība visa ēkas iekšpuse. Un man šķiet, ka mēs ievedām pat vel vairak materiālu.

Zaļās durvis atslīdēja vaļā, un mēs izkāpām kan­toru stāvā.

Varēja saost, ka viss te ir glužt jauns; izskatījās kā visās modernās kantoru ēkās — pulēti, ar vinīlu izklāti gaiteņi zem veselas logu rindas jumtā; bēša krāsas sienas, ar šablonu uzkrāsotas melnas bultas, kas norādīja uz biroju numuriem; šļūteņu rituļi aiz stikla; numurētas durvis vienā līmenī ar sienu, bla­kus tām pie sienas piestiprinātas melnbaltas plasti­kāta plāksnītes ar vārdu. Kad mēs gājām garām dur­vīm, es paskatījos uz plāksnītēm, lai rastu kādu atminējumu, bet tur bija tikai uzvārdi, kas man neko neizteica: «V. V. O'Nīls», «V. Zaljans», «Mis K. Vīča» …

Rubs pamāja uz kādām durvīm tieši priekša; plast­masas plāksnīte blakus tām vēstīja: Personāls.

—  Vispirms mums jātiek cauri šite: anketas, ap­drošināšana, nodokļi, atvilkumi. Pat mēs no visa tā nespējam izbēgt.

Viņš atvēra durvis, ar roku norādīdams, lai eju pir­mais, un mēs iegājām mazā priekštelpā. Pusi no tās aizņēma, rakstāmgalds, pie kura sēdēja meitene un klabināja rakstāmmašīnu.

—  Roze, tas ir Saimons Morlijs, jauns darbinieks. Saj, iepazīstieties ar Rozi Makabi.

Mēs sasveicinājāmies.

—      - Cik daudz laika jums vajadzēs, Roze? Pusstun­du?

Meitene atteica, ka kādas divdesmit minūtes; Rubs pasacīja, ka vēlāk atnākšot man pakaļ, un aizgāja.

—   Ienāciet, ludzu, šeit, mister Morlij.

Meitene atvēra durvis un ieveda mani parastā ka- hiiietā. Tas izskatījas tukšs; gaisma krita tikai no loga griestos.

- Lūdzu, apsēdieties.

Aizgāju pie rakstāmgalda un apsēdos grozāmajā Krēslā.

Anketām vajadzētu būt šeit.

Meitene atvēra kādu atvilktni un izņēma žūksnīti — kādas sešas vai astoņas dažāda lieluma un dažādas krasas kopā saspraustas veidlapas. Viņa noņēma saspraudi un izklāja anketas zem manas galda lam­pas, ar otru roku ieslēgdama gaismu.

Te tās visas ir. Izpildiet tās, mister Morlij, vis­pirms šo garo.

Viņa pasniedza man lodīšu pildspalvu.

Tas neprasīs daudz laika, ja jums ir kādi jau- tajurni, pasauciet mani.

Viņa painaja uz mazo galdiņu blakus manam krēs­lam; tu virsa bija klāta ar sarežģītu intarsiju un apmēram kvadiātpedu liela; uz tas tieši pietika vietas baltam telefona aparatam. Meitene uzsmaidīja man un Izgāja, aizverot durvis.

Ar lodīšu pildspalvu rokā es sēdēju un kādu brīdi apskatīju istabu. Pie pretējās sienas stāvēja zaļš aktu skapis; pie sienas man aiz muguras bija spogulis; pie sienas pa labi no manis durvju tuvumā karājās ierāmēts akvarelis, kurā bija attēlots slēgts tilts; akvarelis nebija slikts, taču gleznots diezgan parastā manierē. Vairak nekā cita istaba nebija, un es paska­tījos zemāk, uz papīriem, kas bija izklāti zem galda lampas; tur bija nodokļu blanka, hospitalizācijas anketa un citas tamlīdzīgas veidlapas. Es pievilku tuvāk garo anketu ar uzrakstu «Kadru uzskaites lapa» un sāku to izpildīt. Prātodams, vai kāds kādreiz vispār arī iemet acis šais papīros, es pirmajās ailēs ierakstīju savu vārdu un dzimšanas vietu: «Gerija

Indiānas štatā»; dzimšanas datums: «1942. gada 11. marts». Sāka zvanīt telefons uz mazā galdiņa pie mana elkoņa, es pagriezu krēslu, pacēlu klausuli, un īsti ledains aukstums noskrēja man pa muguru, jo telefons bija zaļš. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka pir­mīt tas bija balts, bet tagad tas bija zaļš.

—   Halo? — es teicu klausulē.

—  Misters Prīns atnācis pēc jums. Vai jūs drīz būsiet beidzis?

—   Beidzis? Es tikko sāku.

Brīdi valdīja klusums.

—  Tikko sākat? Mister Morlij, jūs pildāt veidlapas jau, — atkal brīdi klusums, it kā viņa skatītos pulk­stenī, — vairāk nekā divdesmit minūtes.

Nezināju, ko atbildēt.

—   Jūs esat kļūdījusies, mis Makabi, es tikko sāku.

Viņas balsī jautās apslēpts aizvainojums:

—  Lūdzu, pabeidziet pēc iespējas ātrāk, mister Morlij. Misteram Prīnam jābūt pie direktora.