Starp diviem laikmetiem

Mēs atkal strauji soļojām pa gaiteņiem, kuros gaisma krita no griestos iebūvētiem logiem, garām durvīm ar numuriem un melnbaltām plāksnītēm ar uzvārdiem: «D. V. Maklrojs», «A. N. Bārks un Helena Frīdmane», «Grāmatvedība», «N. O. Demp- sters», «Arhīvs B». Rūbu uzrunāja bezmaz visi, kurus mēs sastapām, un viņš katram atbildēja. Gandrīz neviens vīrietis nebija uzcirties, tie bija svīteros, sporta žaketēs, sporta kreklos, kaut gan daži bija ģērbušies arī uzvalkos un uzsējuši kaklasaites. Sie­vietes un meitenes — dažas itin glītas — bija tērpu­šās kā parasti birojos. Divi vīrieši virsvalkos aiz- spraucās mums garām, stumdami smagus koka divri­čus ar kādu motoru vai citu mašīnas daļu, kas bija pa pusei apsegta ar brezentu. Rūbs apstājās pie kādām durvīm, kas neatšķīrās no citām, vienīgi uz tām nebija plāksnītes ar vārdu, bet tikai numurs. Rūbs atvēra durvis un pamāja, lai es eju pirmais.

Es vel nebiju paguvis spert kāju pāri slieksnim, kad vīrs aiz mazā rakstāmgalda jau bija pielecis kājās; ta bija maza priekštelpa tikai ar galdu un krēslu.

Labrīt, Fred, Rūbs sveicinaja.

—   Labrīt, ser, — virs atbildēja.

Viņam mugurā bija neilona jaka ar rāvējslēdzēju; es nevarēju ieraudzīt ne zīmotņu, ne ieroča, taču bija skaidrs, ka tas ir sargs. Viņam bija spēcīga cilvēka pleci, krūtis, kakls un locītavas, un viņš šeit nedarīja neko citu kā tikai lasīja kādu «Escjuire» numuru.

Aiz rakstāmgalda vienā līmenī ar sienu bija tērauda durvis bez roktura; vienā malā tām kādu collu cits no cita bija trīs misiņa atslēgas caurumi. Rubs izņēma slēdzeņu saišķi, izmeklēja vajadzīgo, aizgāja aiz rakstāmgalda un ielika to augšējā atslē­gas caurumā un pagrieza. No pulksteņa kabatiņas viņš izņēma vienu pašu slēdzeni, ielika vidējā atslē­gas caurumā un ari pagrieza. Sargs gaidot stāvēja viņam blakus un pēc tam ielika slēdzeni apakšējā atslēgas cauruma, pagrieza to un, vilkdams aiz slēdzenes, atvēra durvis. Rūbs izņēma no durvīm abas savas slēdzenes un pamāja, lai eju pa priekšu. Viņš man sekoja, un durvis aiz niurns cieši aizdarī- jās. Es dzirdēju klikšķus, atslēgām aizkrilot. Mēs stāvējām telpa, kas nebija daudz lielāka par prāvu skapi; to vārgi apgaismoja spuldze stiepļu režģī virs mūsu galvām. Tad pamanīju, ka mēs stāvam uz metāla vītņkāpņu augšējā laukumiņa. Rūbs gāja pir­mais, un mēs nokāpām kādas desmit pēdas lejup, sakuma gandrīz pilnīgā tumsā, vēlāk kļuva gaišāks. No pēdējā pakāpiena mēs uzkāpām uz metala režģu grīdas. Mēs atradāmies telpā, kas ļoti līdzinājās tai, no kuras nācām, tikai grīda bija no metāla. Gar divām sienām stiepās šauri, nekrāsoti koka plaukti; uz tiem stāvēja kāds ducis bezveidīgu pelēka filca čību pāru. Tās izskatijas lempīgas, sniedzas līdz potī­tēm un bija aiztaisāmas ar sprādzēm kā botes.

—   Uzvelciet tās virsū kurpēm; pameklējiet tādu pāri, kas jums der, lai nekrīt nost. — Viņš norādīja uz metāla durvīm mums priekša. Līdzko būsim tur, mums bus jaizturas klusi ka pelītēm. Nevienas skaļas vai griezīgas skaņas, kaut gan klu­sītēm varēsim saruaties; šķiet, ka skaņa plūst uz augšu.

Es pamāju ar galvu; zināju, ka mans pulss tagad nevar but normāls. Pie joda, ko gan mēs redzēsim? Aiztaisījam savu čību sprādzes; čības bija neērtas un pārāk siltas. Rubs atgrūda smagas divviru durvis bez roktura un atslēgas; durvis aiz mums bez trokšņa aizvērās. Otra puse mēs tūlīt nokļuvām uz šaura me­tāla režģu grīdas turpinājuma — īstas «kaķu laipas». Režģota tērauda margas, kuras man šķita pārāk traus­las, sniedzas mums līdz viduklim un neļāva nokrist. Es ar roku pieķēros margu augšdaļai daudz ciešāk, nekā bija nepieciešams, tomēr nespēju tvērienu atslā­bina! un nejutos arī ta, ka varētu spert kādu soli tālāk, jo «kaķu laipa» zem mūsu kājām bija daļa no plaša metala režģu tiltiņu zirnekļu tīkla, kas karajas gaisā pari milzīgam četrstūrainam piecus stāvus dziļam tukšumam. Metala celiņi savienojās, atkal izšķīrās, meta līkumus un taluma saplūda kopa.

Šis lielais šauro metala celiņu mežģiņu tikls pirksta resnuma metala stieņos karājas no griestiem, kas bija mušu tikko atstato biroju telpu grīda. Mēs stāvējām uz vietas, Rūbs ļāva man aprast ar domu, ka būs jāiet pa šo tīklu. Es lejā nevarēju saredzēt neko citu ka tikai biezu sienu augšdaļas, kuras no tukšas noliktavas slejas piecus stāvus uz augšu 1111 beidzas apmēram pēdu zem pāreju apakšējās daļas. Varēju redzēt, ka šīs sienas sadala milzīgo četrstū­raino telpu zem mums lielos neregulāros laukumos. Palūkojies uz augšu, es ieraudzīju milzumu gaisa vadu un izdzirdu pie griestiem piekarināto mašīnu apslāpēto dūkoņu. Paskatījos atpakaļ 11/. Rubu. Viņš pasmīnēja par manu sejas izteiksmi.

Es zinu, tas ir satriecošs pārdzīvojums. Nestei­dzieties, pierodiet. Kad esat apradis, ejiet uz priekšu, uz kuru pusi gribat.