Starp diviem laikmetiem

—   Mes gribam, lai jus vēl vienu reizi atgriežaties atpakaļ. Tad, ja jus patiešām vēlaties, jūsu atlūgumu nekavējoties pieņems, un valdība būs jums ļoti patei­cīga, to es varu jums apsolīt. Kad pienāks laiks, kā man liekas, ne jau mūsu mūžā, bet galu galā kādreiz tas notiks — kad pienāks laiks, kad tas vairs nebūs valsts noslēpums, jums tiks ierādīta cienījama un godpilna vieta mūsu valsts vēsturē. Jūsu atklājumi, Saj, ir padarījuši iespējamu šo nākamo soli, un tagad mēs vēlamies, lai jūs tos izlietojat. Jums jādodas atpakaļ un jāizdara tikai viens — jums jāatmasko «Kārmodija» noslēpums. Jums jāatklāj, kas viņš ir īstenībā, proti, klerks Pikerings, kas atbildīgs par Kārmodija nāvi, kas atbildīgs par ugunsgrēku. Jums, protams, tas nebūs jāpierāda, viņu ncieliks cietumā, netiesās, viņu pat neapsūdzēs. Bet viņš būs diskre­ditēts. Un to viņš ir pelnījis. Vai jūs varat to izdarīt, Saj?

—   Bet… Iiapēc? Ko tas dos? — Es biju galīgi samulsināts.

Esterhāzi ņirdza aiz prieka, ka var man visu izskaidrot.

—  Vai jūs nesaprotat? Tas ir loģisks nākamais solis, Saj, pavisam neliels un ļoti rūpīgi kontrolēts eksperiments … Mēs tikko manāmi grozīsim pagāt­nes notikumu gaitu. Līdz šim mēs izvairījāmies to darīt, pedantiski centāmies nekur neiejaukties un pareizi darījām. Tagad mēs no pieredzes zinām, ka risks nejauši pārveidot pagātnes notikumus ir uie- eigs. Un pat tad, ja pagatues notikumi grozās, patie­sās sekas ir nenozīmīgas. Tagad ir pienācis laiks spert uz priekšu nākamo iēno soli — viegli un piesar­dzīgi mainīt pagātnes notikumus … par labu mūsu pašu laikam un mūsu valstij. Padomājiet par to! Mēs varam aizkavēt, ka Kārmodijs jeb Pikerings, kas, ka mēs tagad zinām, viņš ir, kļūst par Klīvlenda padom­nieku, kaut arī pavisam neievērojamu. Ir nenolie­dzams iemesls spriest, ka tas patiesi var radīt pār­maiņu mūsu vēstures gaita. Ja Kuba 1890. gada kļūtu par pastāvīgu Amerikas īpašumu … — Viņš pasmī­nēja. — Nu, man nav jums jāklāsta, kāds labums no ta celtos. Vārds «Kastro» paliks nezināms, uz visiem laikiem nepazīstams. Tas ir nakamais solis, Saj, ja tas izdosies, mēs iegūsim tūlītēju labumu un — kas ir vēl svarīgāk — varēsim izdarīt pat lielākās izmai­ņas. Ak dievs … — Viņa balss aiz bijības pieklusa. — Izlabot pagātnes kļūdas, kuras nelabvēlīgi iespai­dojušas tagadni, — kāda neticama izdevība.

Mēs sēdējam pilnīgā klusumā. Es biju apdullis. Es apzinajos, ka esmu parasts cilvēks, kas pat pieaudzis vel ilgi saglabā bērnībā radušos priekšstatu, ka cil­vēki, kas plašā mērogā nosaka mūsu dzīvi, ir gudrāki nekā citi un viņu spriedums ir pareizāks par mūsu, pārējo, spriedumu, ka viņi ir inteliģentāki. Līdz Vjet­namas notikumiem es pilnīgi nebiju aptvēris, ka dažus no vissvarīgākajiem visu laiku lēmumiem var pieņemt cilvēki, kas īstenībā nezina vairāk par mums pārējiem un nav gudrāki kā lielākā daļa no mums. Ka ir pat iespējams, ka mans uzskats un spriedums var būt tikpat labs, varbūt pat labāks nekā politikāņu uzskati un spriedumi, pie tam viņu lēmumiem ir tāl­ejošas sekas. Kaut kas no bērnu dienu bijības un autoritātes cienīšanas vēl bija atlicis. Un man, sēžot pretim Esterhāzi pie rakstāmgalda, — telpā valdīja klusums, visi vēroja mani, gaidīja, ko atbildēšu, — šķila, ka ta bulu nekaunība, ja parastais Saimons Morlijs apšaubītu šis padomes lēmumu. Un to cilvēku spriedumu Vašingtonā, kuri to bija akceptējuši. Tomēr es zināju, ka man tas jādara. Un es to darīšu.

Tomēr es apmulsumā stomījos, runāju slikti un juceklīgi. Es pat iesaku, ka man šķiet, ar vismazsva- rīgako iebildumu.

—    Iet atpakaj ar nodomu diskreditēt Džeiku? Izpostīt vina dzīvi? Es… vai kādam ir tiesības to darīt?

—    Sis cilvēks ir sen miris, Saj, • Esterhāzi sacīja iejūtīgi ka vientiesītim, kuru negrib apvainot.

—       Tagad nozīme ir tikai mums.

—   Viņš nebūs miris tur, kur es viņu sastapšu.

—    Tā jau ir, Saj, tomēr daudzi cilvēki upurē nesa­līdzināmi vairāk, nekā būs jāupurē viņam. Savas dzimtenes labā.

—   Bet es ar viņu pat neaprunāšos par to!

—    Nerunā arī ar citiem — viņus tikai iesauc armijā.

—    Var būt, ka arī viņiem vajadzētu pajautāt, vai viņi to vēlas.

—    Kā jūs to domājat? — Pulkvedis patiesi nesa­prata.

Var būt, ka ir nepareizi piespiest cilvēku pret paša gribu iestāties armija un nogalināt citus cilvēkus.

Viņi visi tikai blenza uz mani un tiešām nesaprata, ko es saku, un es atģidos, ka strīdos no nepareizā viedokļa. Es turpināju:

—     Pulkvedi, Rub, mister Fesenden un profesor Mesindžer, klausieties: vai tas būs pareizi — grozīt pagātnes notikumus? Es domāju par to, vai gan kāds zina, vai ir labi to darīt? Kas var būt pārliecināts par to?

—   Nu, nolādēts, mēs varam būt pārliecināti par to! — Esterhāzi iesaucās. — Vai jus noliedzat, ka būtu velnišķīgi labi, ja Kuba jau sen būtu Savienoto Valstu īpašums, nevis komunistu valsts deviņdesmit jūdžu no mūsu kontinenta?

Es paraustīju plecus.