Starp diviem laikmetiem

—   Un tagad mums jāpasteidzas. Viņi varēšot tikt galā līdz pirmdienai, ja strādāšot arī nedēļas nogalē.

Es sēdēju, klausījos un piekrītoši māju ar galvu, tai pašā laikā juzdams, ka pacilātības brīdī, kad Dan­cigers pastāstīja man jauno ziņu, mans satraukums gluži perversi saplaka, un visa mana ticība vecā vīra Projektam izsīka, it kā būtu pasista vaļā kāda spunde. Tā bija sajūta, kas atkal un atkal man uzbruka, sākot ar pirmdienas rītu, un es pat pieradu pie tās.

6

Sestdien es pēdējo reizi noskuvos. Pirmdienas rītā stāvēju klasē, kur Dancigers bija man licis ierasties; pie pretējās sienas rindojās desmit ar papīru pārklāti manekeni. Es nogāju garām un noskatīju tos, nagi man niezēja pacelt vienu papīra loksni uz augšu un palūrēt. Taču, kamēr centos sadūšoties, klasē iestei­dzās kalsns, ka man šķita, gadus divdesmit sešus vecs vīrietis un stādījās man priekšā. Tas bija Mār­tiņš Lāstfogels, mans instruktors; mēs sarokojāmies un vienojāmies, ka prātīgāk būtu saukties priekšvār­dos. Es nosēdos vienā no klases krēsliem un vēroju, kā viņš stāvēja aiz rakstāmgalda un rakņājās apdi­lušā portfeli, kura siksnas no gadiem ilgas lietošanas bija sarullējušās un kuram zem slēdža rēgojās apaļas, nobružātas papīra etiķetes driska ar uzrakstu «Ro- lumbijas universitāte».

«Mīļā pasaulīt,» es nodomāju, «tas nu gan ir neglī­tais pīlēns!» Viņam bija pārāk mazs zods, tas nesa­derējās ar degunu, kas bija liels, smails un pārāk garš; matus viņam būtu vajadzējis apcirpt jau pirms kādām trim nedēļām, un sukāti tie droši vien nebija kādas četras nedēļas. Bet, kad viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja, viņa acis bija draudzīgas, dedzī­gas un gudras; es vēlāk uzzināju, ka Mārtiņam ir četrdesmit viens gads un brīnišķīgi skaista sieva, kura domā, ka viņas Mārtiņš ir īstais brīnums.

—   Okei, — viņš iesaucās, kad bija atradis meklēto — žūksni kartīšu ar piezīmēm, kuras ar lielu mīlestību pāršķirstīja un kārtīgi novietoja uz galda stūra.

—   īstenībā es neesmu skolotājs, tāpēc, ja neizsa- kos skaidri vai arī sarunāju muļķības, tūlīt sakiet. Esmu zinātnieks, viens no laimīgajiem cilvēkiem, kas var nopelnīt iztiku, darīdams to, kas viņam patīk, un man patīk pētīt vēsturi. Pajautājiet man, kā četr­padsmitajā gadsimtā bija apgaismotas Parīzes ielas — ja tās vispār bija apgaismotas —, vai arī, no kā astoņpadsmitajā gadsimtā taisīja parūkas, vai arī, kā Jaunās Anglijas gaļas veikalos 1926. gadā iesaiņoja cūku taukus. Un es rakņāšos pa pagātnes gruvešiem un mēģināšu to noskaidrot. Nedēļas nogali es pavadīju, urķēdamies pa astoņdesmitajiem gadiem, un es to darīšu vēl un vēl. Tas ir šausmīgi novārtā pamests laika posms, kaut gan nezinu, kālab, jo toreiz ir noticis ļoti daudz interesanta. Bet es šeit neesmu tikai tāpēc, lai piestūķētu jūs ar faktiem par šo laiku. Jūs gluži labi tiekat galā ar divdesmito gadsimtu, nemaz nezinādams visu par to.

Mārtiņš panāca šaipus galda, nostājās pie tuvākā manekena un satvēra pārklāju.

—   Un es arī nedomāju, ka jums būtu jāzina viss par astoņdesmitajiem gadiem. Bet jums tie ir jāizjūt.

Mārtiņš norāva pārklāju no manekena.

Uz tā bija vecs dzeltenpelēks apģērbs, kas izskatī­jās kā smags, tumša auduma maiss; es piecēlos un piegāju klāt to apskatīt. Kleita nedzīvi karājās uz manekena, tās apakšmala skārās pie grīdas, garās, kuplās piedurknes bija noļukušas gar sāniem. Apkakle bija augsta, krūtis un aproces rotāja sarež­ģīts sīku, nespodru melnu pērlīšu raksts.

—   Mēs to aizņēmāmies no Smitsona muzeja. Jūsu dēļ. Ar lidmašīnu atvedām šurp. Tas darināts un val­kāts astoņdesmito gadu sākumā. Ļaudis staigā pa Smitsona muzeju, skatās uz šitam līdzīgiem priekšme­tiem un domā, ka sievietes toreiz tā ģērbušās, — Mār­tiņš teica un pakratīja galvu. — Bet tā nav. Iekaliet sev smadzenēs, ka tā tas nav. Paskatieties uz krāsu, ja to vēl vispār var saukt par krāsu! Senās krāsas nebija noturīgas, Saj! — viņš to noskaldīja tā, it kā es mēģinātu ar viņu strīdēties. — Ģērbs ir balojis gadu desmitiem, pārvērties, beidzot tam vairs nav nekādas krāsas. Un apskatiet audumu. Sakrunkojies. Vietām sarāvies, vietām nokarājas un noļūk; man šķiet, ka no šiem pavedieniem ir pagaisusi visa dzī­vība. Pat pērlīšu apmalojums nomelnējis!

Mārtiņš pastiepās un uzsita man uz pleca.

—       Un jums jāsaprot, vēl vairāk nekā jāsaprot, jums tas ir jāizjūt: sievietes astoņdesmitajos gados nebija nekādi spoki. Tās bija dzivas sievietes un nekad nebūtu vilkušas mugurā šitādas lupatas! — Viņš ar īkšķi piebikstīja vecajam tērpam. — Sieviete, kam tas kādreiz piederēja — ko gan īsti viņa valkāja, kad pirmo reizi uzģērba šo kleitu? Te ir tas, kas viņai bija mugurā! Viesībās.