Starp diviem laikmetiem

—   Airas tēvs nošāvās. Kādā vasaras pēcpusdienā. Sēdēdams pie rakstāmgalda mazā koka mājelē. Un šo viņš bija atstājis uz galda, — Keita stāstīja.

Es paņēmu aploksni. Uz tās bija dzēsta zaļa trīs centu pastmarka ar tā uzzīmētu Vašingtona profilu, kādu nekad nebiju redzējis. Zīmogā pāri pastmarkai varēja izlasīt: «Ņujorka, Ņujorkas štats, Galvenais pasts, 1882. g. 23. janvārī pīkst. 6 vakarā», zemāk ar melnu tinti rakstīta adrese: «Endrū V. Kārmodi- jam, eskvairam, Sitijā, Piektajā avēnijā 589.» Aplok­snes apakšējais labais stūris bija viegli pārogļojies, it kā būtu aizdedzināts un gandrīz tūlīt pat atkal apdzēsts. Es pagriezu aploksni otrādi — otra puse bija neaprakstīta.

—   Paskaties iekšā, — Keita mudināja.

Aploksnē bija balta uz pusēm pārlocīta papīra lapa;

viena mala bija apsvilusi, it kā būtu atradusies aploksne, kad tā aizdedzināta. Virs locījuma tai pašā skaidrajā rokrakstā kā adrese ar melnu tinti bija rakstīts: «Ja Jūs interesē saruna par Kararas mar­moru Tiesas namā, lūdzu, ierodietics nākamajā ceturtdienā pusvienos Pilsētas valdes parkā.» Zem locījuma vietas plašā, gandrīz nesalasāmā skribelē- jumā ar zilu tinti, pie tam uz papīra bija uzkrituši četri tintes traipi, bija uzkricelēts: «Šīs vēstules nosū­tīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul (šķiet, ka tālāk, kur papīrs bija apdedzis, kaut kas trūka). Tas šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir mana Vaina un mans Noziegums (apdegušajā vietā trūka vēl viens vārds), nav iespējams to nedz noliegt, nedz arī no tā izbēgt. Un tā ar nelaimīgo piemiņu savā priekšā es tagad izbeidzu savu dzīvi, kuru man vajadzēja izbeigt jau toreiz.»

Es jutu, ka lūpu kaktiņi man savelkas vieglā smaidā; tas šķita tik nereāli. Lūkojoties uz mazo apdegušo papīra lapiņu, bija grūti saprast, ka reiz cilvēki patiešām varējuši rakstīt tik izpušķotā un uzpūstā stilā un pēc tam paņemt revolveri un nošau­ties. Tomēr, lai kā arī bija uzrakstīta zīmīte, ko turēju rokā, tā bija reāla; es atkal paskatījos uz to un vairs nesmaidīju; tā bija izmisuma pilna vēsts par kāda cilvēka esības pēdējiem mirkļiem. Es ieliku to atpakaļ aploksnē un paskatījos uz Keitu.

—   Pasaules gals? — es jautāju.

Taču Keita papurināja galvu.

—   Neviens nekad neuzzināja, ko tas nozīmē. Man šķiet, to zināja tikai Airas māte. Man tik bieži stāv acu priekšā skats — kaut gan es nīstu šīs atmiņas —, kā viņa ieskrien pulvera smakas pilnajā istabā ar šāviena troksni vēl ausīs un nostājas blakus vīram, kas saļimis uz galda, kā izlasa šo zīmīti, aizdedzina to, pēkšņi tomēr noslāpē liesmu un paglabā zīmīti. Ārstu viņa neesot izsaukusi. Kārmodijs esot trāpījis tieši sirdī, tā viņa teikusi izmeklēšanā pēc bērēm; katrs muļķis būtu varējis redzēt, ka viņš miris. Viņa bez kavēšanās nomazgājusi līķi un saģērbusi to apbedīšanai. Tais laikos un tai vietā nebijis nekas neparasts, ka līķi nebalzamē; taču viņa neļāvusi ne apbedīšanas biroja vadītājam, ne arī kādam citam ieiet telpā, iekams līķis nav bijis saposts iezārko- šanai.

Tas bijis skandāls pilsētas mērogā, kā Airām bēr­nībā ne reizi vien atgādināts. Tomēr Airas māte pali­kusi nelokāma. Izmeklēšanā Kārmodija atraitne ska­tījusies pratinātājiem tieši acīs un teikusi, ka viņai neesot ne jausmas, ko nozīmējot atstātā zīmīte, un ka nevienam citam neesot nekādas daļas par to, ko viņa darījusi. Pēc desmit dienām viņa uz kapa uzli­kusi akmeni, kura fotogrāfiju tu redzēji, un neviens nekad neesot dzirdējis no viņas ne vārda, kas izskaid­rotu notikušo.

Sis gadījums apēnojis Airas dzīvi. Visu mūžu viņš vēlējies uzzināt: kāpēc, kāpēc, kāpēc? Un es arī.

Un arī es gribēju to pašu. Tai vakarā mēs daudz ko pārrunājām. Es Keitai stāstīju par sevi, galveno­kārt par savu laulību un šķiršanos, un par to, ko es no tā sapratu un ko nesapratu. Tas nebija nekas tāds, ko es agrāk būtu vēlējies ar kādu pārrunāt. Tomēr, kaut tērzēju pats par sevi ar ieinteresētu klau­sītāju, kas visu to gribēja zināt, daļa manu domu vēl aizvien kavējās pie Endrū Kārmodija, prātojot: kāpēc, kāpēc, kāpēc?

Iespējams, ka cilvēka visspēcīgākais instinkts, pat varenāks par izsalkumu un seksu, ir ziņkārība — absolūta nepieciešamība uzzināt. Ta var dominēt un bieži arī dominē par kādu veselu mūžu, tās dēj var lauzt kaklu, un izredzes apmierināt ziņkārību var būt vissatraucošākās jūtas. Un tāpēc piektdienas rītā doktora Dancigera kabinetā es sēdēju, tik tikko spē­dams sagaidīt, ko viņš man atbildēs. Doktors bija mani uzklausījis, apskatījis mazo momentuzņēmumu un zilo aploksni, ko biju patapinājis no Keitas. Dan­cigers sēdēja aiz sava rakstāmgalda un vēroja mani; šodien viņš bija ģērbies tumšzilā divrindu uzvalkā un baltā kreklā ar sarkanbrūnu taurentiņu, man mugurā bija tas pats pelēkais uzvalks, kas vakar. Pēc brīža viņš atkal paņēma zilo aploksni un skaļi lasīja:

—   «Šīs vēstules nosūtīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul… šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir…»

Doktors pēkšņi pasmīnēja.