Starp diviem laikmetiem

Mārtiņš noklikšķināja slēdzi, un Sidneja Erkharta zīmējums — es labprāt vēlētos būt tā īpašnieks — piepildīja ekrānu. Tā visos sīkumos bija tā pati ainava, kuru tikko bijām aplūkojuši. Ari šis bija zīmējums, bet krāsains, ar zīmuļa un tušas kontūrām norobežotajiem laukumiem ar otu bija uzklāta ķīniešu tuša spēcīgos toņos. Tā bija tā pati ainava, tomēr impresionistiska, viss tajā virmoja. Viņš bija izlicis uz papīra to, ko cs tik bieži biju centies sasniegt, ska­toties Keitijas stereoskopā. Karietēs iejūgtie zirgi patiešām rikšoja, blakus liem vezumnieku zirgi mirka sviedros un bija saspringuši aiz piepūles. Ekipāžu riteņi griezās, to spieķi zibēja gaismā, un kāds ūsains vīrs izlocījās starp pajūgiem, drāzdamies uz priekšu, un viņa kājas izveicīgi kustējās. Un skatītājs visu to redzēja. Kad Erkharta zīmējums uzzibsnīja uz ekrāna, bija mirklis, kad es pats stāvēju ietves malā un vēroju ainavu, un tā bija gandrīz reāla.

Mēs visu priekšpusdienu pavadījām, skatoties zīmējumus un fotogrāfijas no agrīnajiem astoņdesmi­tajiem gadiem, pēc tam Erkharta, Kārla Morza, Mirēja Sidorfska un citu «tulkojumus»; tas bija Mār­tiņa radīts termins, pie tam īsti trāpīgs. Visi zīmē­jumi nebija vienlīdz labi, daži bija izdevušies tikai daļēji. Taču citi atstāja spēcīgu iespaidu, un es pie­peši pārdzīvoju satraukumu, uz mirkli ieraugot pagātnes acumirkļa realitāti.

Jau ilgi pirms bijām beiguši apskati, es biju pār­liecināts, ka varu panākt to pašu — man nav nepie­ciešams ne Erkharts, ne kāds cits; arī es varu skatī­ties uz vecu grebumu vai fotogrāfiju un pilnīgi iejus­ties tajā tā, ka spēju atrast un uztvert sen pagājušo īstenību. Es tagad varēju to tikpat labi kā lielākā daļa šo jauno zīmējumu autoru, man šķita, ka pat labāk. Es nezināju, vai es varētu tikpat labi zīmēt, es nebiju drošs, vai esmu pietiekami liels mākslinieks, es šaubījos par to. Bet savā iztēlē es spēju to panākt.

Kad gājām uz kafejnīcu pusdienot, es to pastāstīju Mārtiņam, un viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

— Mēs cerējām, ka jūs tā jutīsiet, Rosofs to pare­dzēja. Taču jums neatliks laika īstai zīmēšanai, un šā rīta mērķis bija jūs tikai ierosināt. Mums vēl ir vesels lērums vielas, kas jums jāizstudē un «jāpār­tulko» pašam savām vajadzībām.

Ks pavadīju trīs dienas viens pats pie projektora, skatoties eitu pēc citas astoņdesmito gadu ainavas un cenšoties atklāt to dziļāko būtību. Ar laiku cs ieguvu pieredzi un spēju to panākt pavisam ātri.

Kādu pēcpusdienu pulksten četros drēbnieka darb­nīcā mani nomērīja no galvas līdz kājām. Stāvēju zeķes, turēdams katra rokā spaini ar smiltīm, kamēr kurpnieks apzīmēja manu pēdu kontūras.

Vienu nedēļu Mārtiņš gandrīz visu laiku lasīja lek­cijas no savām kartītēm.

— Cik iedzīvotāju bija Savienotajās Valstis 1880. gadā? — viņš man pajautāja iesākumam.

Es izdalīju pašreizējo iedzīvotāju skaitu ar divi un pateicu, ka simt miljonu, taču Mārtiņš lika šo skaitli vēlreiz dalīt ar divi. Toreiz bija tikai piecdesmit mil­jonu amerikāņu, lielākā dala no tiem dzīvoja aus­trumos no Misisipi. Rietumu prērijās vēl aizvien klai­ņoja bizoni; jaunais transkontinentālais dzelzceļš bija naeionals brīnums un izraisīja tādu satraukumu, ar kuru nespēj mēroties pat šodienas kosmisko lido­jumu radītais satraukums; indiāņi vēl aizvien skal­peļa baltos. Tā bija pavisam cita zeme un cita pasaule; toreiz vēl eksistēja dzīvnieki, kas tagad jau iznīkuši. Ari sociālā sistēma bija pavisam cita — Eiropa tolaik bija pilna karaļu, karalieņu, impera­toru, caru un carieņu, un viņi nebūt nebija tikai grez­numam, viņi valdīja.

Mārtiņš stāstīja, kā tolaik pasaulē ceļojuši un pār­vadājuši preces. Tvaikoņi un dzelzceļi darbojās jau vairākus gadu desmitus, bet, par spīti tam, precinieki vēl aizvien lielākoties brauca ar burām, un vairums cilvēku ceļoja tā, kā bija ieraduši — kājām vai ar zirgiem. Gandrīz visi Amerikas iedzīvotāji dzīvoja un nomira tai pašā štatā vai pat pilsētā, kur bija pie­dzimuši; vairāk ļaužu brauca pāri okeānam nekā ceļoja paši pa savu zemi. Mārtiņš stāstīja, ka astou desmito gadu pasaule, kaut gan citāda, tomēr bijusi tuvāka mūsējai, nekā parasti domā.

— Tā ir sasodīti atšķirīga pasaule, taču nav sveša mūsējai. Man šķiet, jūs varēsiet tur justies kā mājās.

Keita domāja, ka mani garie mati, kas sniedzās līdz apkaklei, un jaunā bārda — es biju sācis to jau apcirpt — padarot mani sevišķi skaistu, un es viņai piekritu. Viņa bija sākusi palīdzēt man mājas nodar­bības. Kādu dienu es viņu aizvedu uz lenču kādā Mcdisonskvēra restorānā un ielūdzu arī Rūbu un dok­toru Dancigeru, un abiem viņa patika. Pēc tam viņi Keitai atļāva apmeklēt Projektu. Doktors Dancigers pats izrādīja viņai Lielo Manēžu, un viņa sekretāre gandrīz visu pārējo Projektu. Es apskatē nepiedalī­jos, biju pārak aizņemts ar Martinu Lāstfogelu.