Starp diviem laikmetiem

Es pamāju ar galvu, to viņa man jau sen bija pateikusi. Kad Keitai bijuši divi gadi, viņas vecāki nedēļas nogalē devušies izbraukumā, atstādami viņu kā vienmēr pie kaimiņiem — Airas un Bellas Kārmo- dijiem. Tas noticis Vestčesterā. Kārmodiji bijuši daudz vecāki par abiem Mankuso, taču ģimenes cieši sadraudzējušās. Kārmodijam bērnu nav bijis, un viņi bijuši gluži kā uzburti uz Keitu. Braucot uz mājām, viņas vecāki aizgājuši bojā.

Nākamajās dienās Kārmodiji paturējuši Keitu pie sevis. Un, kad izrādījies, ka Keitai nav nekādu radi­nieku, kas būtu varējuši viņu pieņemt — bijusi tikai kāda Keitas mātes māsīca, kas dzīvojusi citā štatā un bērnu nekad nebija redzējusi, — Kārmodiji Keitu likumīgi adoptējuši, un mātes māsīca tam tīri prie­cīgi piekritusi. Kārmodiji meiteni uzaudzinājuši, un Keitai viņi, protams, bijuši kā tēvs un māte, jo savus īstos vecākus viņa nemaz nav atcerējusies.

Es pamāju: jā, es zināju, ka viņa ir bārene. Keita piecēlās, iegāja guļamistabā un atgriezās, nesdama rokā sarkanus spīdošus papes vākus, tādus kā ermo­ņikas, tie bija apsieti ar sarkanu aukliņu. Turēdama vākus klēpī, viņa tos atvēra, sameklēja īsto nodalī­jumu, iebāza roku — būtībā mēs visi esam aktieri un jau no dzimšanas mīlam uzspēli —, taču neizņēma neko laukā, tikai turpināja runāt, ļaujot augt manai ziņkārei.

—   Airas tēvs bijis Endrū Kārmodijs, puslīdz pazīs­tams finansists un politiķis deviņpadsmitā gadsimta Ņujorkā, kaut nav bijis no īsti slavenajiem. Šķiet, ka vēlāk viņš vairs nav pratis taisīt naudu un zaudējis visu agrāk sarausto bagātību. Galvenais viņa slavas iemesls bijis tas, ka viņš bijis tāds kā padomdevējs prezidentam Groveram Klīvlendam[5] viņa otrās prezi­denta pilnvaras laikā deviņdesmitajos gados, tad, kad piedzimis Aira.

Es pamāju un, lai kaut ko pateiktu, ieprasījos:

—   Kādus padomus tad viņš prezidentam devis?

Keita smaidīja.

—   Es nezinu. Man šķiet, neko sevišķu. Kā vēstu­riskai personai viņam bijusi niecīga nozīme. Aira mēdza stāstīt, ka ļoti plašajā Klīvlenda otrās prezi­denta pilnvaras laika vēsturē viņa tēvam varbūt būtu vieta tikai vienā mazā zemsvītras piezīmītē. Taču

Airām tas bijis svarīgi, jo, kad Aira bijis vēl zēns, es īsti nezinu, cik vecs, viņa tēvs izdarījis pašnāvību. Un man šķiet, ka Aira visu mūžu nav spējis tēvu izdzēst no savas atmiņas.

Keita izņēma roku no mapes. Viņa turēja tajā mazu melnbaltu momentuzņēmumu.

—   Endrū Kārmodijs esot bankrotējis un zaudējis visu savu naudu. 1898. gadā viņš ar sievu pārcēlies uz Montānas štatu, uz mazu pilsētiņu Džilisu. Pēc ilga laika, trīsdesmitajos gados, kad Aira sen jau bijis pieaudzis un vairs nav dzīvojis Džilisā, viņš aizbraucis atpakaļ uz turieni, tikai lai pārliecinātos, vai viņa tēva kaps ir tāds, kādu viņš to atcerējies no bērnības. Tas bijis tieši tāds.

Keita pasniedza man mazo fotogrāfiju.

—   Sis ir viņa tēva kapakmens, ko Aira tovasar nofotografējis. Man šķiet, tas aizvien vēl stāv turpat; es kādreiz gribētu aizbraukt to apskatīt.

Skatīdamies uz mazo, spīdīgo momentuzņēmumu savā plaukstā, es netiku gudrs, ko īsti redzu. Tad es pazinu — tas bija tāds kapakmens, kādu zīmē kari­katūristi — vecmodīga plāksne ar taisniem sāniem, kuri uz augšu noapaļoti pareizā pusaplī. Šķita, ka kapakmens nepaceļas no zemes augstāk par kādu puspēdu, tas bija zemāks nekā citi un nestāvēja vairs pilnīgi taisni, bet bija noslīdzis uz kreiso pusi. Foto­grāfija bija asa un skaidra; Aira to bija uzņēmis tieši īstajā apgaismojumā. Akmens stāvēja ar retu zālīti apaugušas kapa kopiņas galvgalī; skaidri varēja saskatīt dažas noziedējušas, pūkainas pienenes. Kapa kopiņa bija veca un saplakusi, gandrīz vienā līmenī ar zemi. Es, mazliet iztrūcies, pamanīju, ka akmenī iegravētās zīmes nav burti; uz pieminekļa nebija uzraksta, tikai zīmējums, un cs pacēlu mazo foto­grāfiju tuvāk lampai, kas stāvēja dīvāna gala.

Zīmējums bija deviņstaraina zvaigzne apli. To veidoja kādi deviņdesmit vai simt punkti. Akmeņka­lis bija iekalis punktus citu aiz cita, zvaigzni veido­jošie punkti saskārās ar apli, un zīmējums klāja gan­drīz visu pieminekļa priekšpusi līdz pašai zemei. Fotogrāfija bija laba, katrs punkts bija redzams graudainajā akmens virsmā kā sīka, melni noēnota iedobīte; laika zoba sagrauztā pieminekļa apaļā virsa asi izcēlās uz daudz tumšākā cieši noblietētās zemes un retās zālītes fona. Blakus stāvošie kapakmeņi fotogrāfijā bija neasi.

Man liekas, ka es kādu minūti — un tas ir ilgs laiks — stingi skatījos uz fotogrāfiju. Uzņēmums bija aizraujoši reāls; kaut kur tālu mazā Montānas pil­sētiņā vēl aizvien stāv šis ērmotais kapakmens, ļoti iespējams, ka nosūbējis un raupjš, padots gadiem ilgai aukstuma un karstuma, mitruma un sausuma un daudzu gadalaiku mijai. Beidzot es palūkojos uz Keitu.

—   Un šito viņa sieva novietoja pie viņa kapa?

—   Tas visu mūžu satrauca Airu.

Viņa atkal parakņājās maps ē, tad izvilka kādu papīru — garu, taisnstūrainu, zilu kā sarkankrūtīša oliņa. Tā bija aploksne.