Starp diviem laikmetiem

Mārtiņš norāva pārklāju no blakus manekena; to nevarēja saukt vienkārši par tērpu, tā bija tualete no spilgta vīnsarkana samta, auduma uzkārsums bija svaigs un nenodilis, priekšpusē un mugurpusē drāna bija lieliski sakārtota daudzās krokās. Pērlīšu apmale, lauzdama gaismu, vizuļoja tīrā, tumši sar­kanā krāsā, un šķita, ka apģērbs būtu dzīvs. Tas bija efektīvs ģērbs un no augšas krītošajā gaismā mirguļoja kā dārgakmens.

—   Mēs izvēlējāmies šo oriģinālu, —• Mārtiņš pie­skārās nožēlojamajam dzeltenpelēkajam muzeja tēr­pam, — jo viņiem Smitsona muzejā kopā ar tērpu bija atstāts arī apraksts, kad un kā tas ticis pagata­vots, klāt bija arī šuvējas piegrieztne un neizbalojis drānas gabaliņš. Mēs likām uztaisīt tieši tādu pašu. — Mārtiņa pirksti nespēja valdīties, tie noglauda grezno, jauno sarkano samtu. — Un šis ir daudz līdzīgāks dzīvas sievietes reiz valkātam tēr­pam nekā oriģināla atliekas.

Viņš norūpējies skatījās uz mani, tad norādīja uz gluži jauno tērpu.

—   Vai jūs varat, Saj, redzēt īstu, dzīvu sievieti, meiteni, kas uzģērbusi šo tērpu un izskatās lieliski?

—   Pie joda, jā, es pat redzu, kā viņa dejo!

Šai nedēļā — es nespēju novaldīt rokas, tās visu laiku taustīja jauno, augošo bārdu — mēs apskatījām visvisādu vīriešu un sieviešu cepuru kolekciju — ori­ģinālus un dublikātus, rokassomiņas, uzročus, cim­

dus. Kādu rītu es stāvēju, grozīdams rokā sievietes kurpi, pētīdams trauslo, pelēki melno ādu, kuru krus­tam šķērsām vagoja plaisas. Purngals un lente uz tā bija ērmoti bezkrāsaini, perlamutra podziņas salū­zušas; tā vairs nebija kurpe, bet kaut kads dīvains krāms. Tad Mārtiņš pasniedza man tās dubultnieci no jaunas ādas, un es sajutu rokā lokanu kurpi; tā bija izrotāta ar perlamutra podziņām, purngals un platā lente uz tā bija spilgti gaišsarkani. Mārtiņam netrūka izdomas — kurpe nebija gluži nelietota. Tā smaržoja pēc svaigas ādas, taču pazole bija mazliet nobružāta, papēdis zaudējis asās maliņas, un spīdo­šajā pēdas pacēluma vietā jautās tikko manāma krociņa.

Mārtiņš pavīpsnādams sacīja:

— Nelaime tā, ka viss, kas atlicis no tālās pagāt­nes, ir novecojis. Relikvija. Tā var mums kaut ko pavēstīt par to, kāda bijusi pagātne, tomēr parasti iznīcina sajūtu, ka šie priekšmeti būtu piederējuši patiesi dzīvam cilvēkam. Bet šī kurpe — tā varētu piederēt dzīvai sievietei. Kaut gan tā bija jāuztaisa mums pašiem.

Es pamāju ar galvu; nebija grūti redzēt jaunu mei­teni sēžam uz gultas malas, uzvelkot un aizpogājot kurpi, pēc tam grozot potīti un pašai apbrīnojot, kā jaunā āda gaismā laistās.

Vairākas dienas mēs ar Mārtiņu šķirstījām grāma­tas, kuru lappuses bija nobrūnējušas un vietām klā­tas pelējuma traipiem. Lappuses pāršķirstot, stūrīši noplīsa. Tikai spoks būtu spējis kādreiz lasīt šādu grāmatu. Tad Mārtiņš no kādas kastes izņēma tās pašas grāmatas, tikai to vāki bija jauni un spilgti sarkani, zili un zaļi; tituli bija tikko kā uzdrukāti ar mirdzošiem zelta burtiem, lappuses tīras un baltas, svaigais, melnais iespiedums vēl smaržoja pēc tipo­grāfijas krāsas. Acīmredzot tās vēl nekad nebija

lasītas — včl ne. IJn manā iztēlē pamazam saka rosī­ties un atdzīvoties astoņdesmitie gadi.

Reiz pusdienas laikā ieraudzījām Rūbu kafejnīca stāvam rinda, vēlāk viņš piebiedrojās mums ar Mar­tinu, lai paēstu lenču. Pēcpusdienā viņš izvadāja mani pa visiem birojiem, pa galdniecību un metālap­strādes darbnīcu, pa nelielu bibliotēku, apspriežu zaļi, drēbnieku un kurpnieku darbnīcu, Lielās Manē­žas kontroles telpu, nelielu kinozāli un visām citām vietām, kur strādāja cilvēki, un iepazīstināja ar visiem.

Es iepazinos ar Piteru Mārplu, jaunu zīmētāju Projektā; agrāk viņš bija strādājis par dekoratoru kada Ņujorkas teātrī, pie tam viņš bija labs dekora­tors; izrādījās, ka esmu redzējis vairākas lugas viņa skatuviskajā ietērpa. Es sastapu Lariju Makdermotu, Projekta fotogrāfu; viņš šad tad bija strādājis kādai reklāmu aģentūrai, kurā kādreiz biju nodarbināts arī es. Es iepazinos ar tehniķiem, stenogrāfiem, inženie­riem, ar kādu grāmatvedi, ar vēstures profesoru no Kalifornijas universitātes un ar ļaudīm, kuru darbu neviens nepiemin; Rūbs par vienu no tiem atsaucās kā par «mūsu galveno kukuļdcvēju», un aprunātais tikai pavīpsnāja.

Es sastapu arī savus kolēģus — pārējos kandidā­tus, izņemot tikai divus, kuri jau uzturējās Lielajā Manēžā, — Džonu Maknotonu Vermontas mājā un Džordžu Vingu, kraukļu cilts indiāni un bijušo flo­tes apakšvirsnieku, kas dzīvoja vigvamā. Viņus es jau biju redzējis. Viens no kandidātiem bija tas, kas mācījās viduslaiku franču valodu; mums bija kāds kopējs draugs, bet mēs ne viens, ne otrs nespējām atcerēties ta priekšvārdu. Kāda cita kolēģe bija mis Ailīna Jorgensena, tieva, iebiedēta izskata jauna matemātikas skolotāja no Linkolnas Nebraskas štatā; viņa blakus klasē sāka studēt gadsimtu mijas laika Sanfrancisko. Es iepazinos ar glīto čarlstona meiteni un jaunekli, kurš bija vingrinājies cīņa ar gumijas durkli.

Gaitenī, ejot uz liftu, Rūbs ierunājās: