Starp diviem laikmetiem

Keitai tagad savā ziņā viss par Projektu bija skaidrs, un gandrīz katru vakaru, parasti pie viņas, bet dažkārt arī manās mājās, Keita mani apmācīja pēc Mārtiņa lekcijām, cenšoties iekalt man atmiņā visus nepieciešamos faktus. Keita kopā ar mani pēc fotogrāfijām un kokgriezumiem, kurus es atnesu mājās, pūlējās iejusties astoņdesmitajos gados. Kādā sestdienas rītā es aizvedu viņu uz Projektu un parā­dīju rekonstruētos tā laika apģērbus, cepures, cimdus un kurpes. Keita bija sajūsmināta un ilgojās, kaut varētu pielaikot kādu no tērpiem. Viņa man bija lie­lisks palīgs un, manuprāt, paātrināja mācīšanās pro­cesu. Vismaz Mārtiņš bija par to pārliecināts. Viņa man milzīgi daudz palīdzēja pašhipnozes tehnikas apgūšanā; Keita pēc mana apraksta to tūlīt saprata un apjauta, kā to panākt. Un tad arī es noticēju, ka pašhipnoze patiešām ir iespējama. No Keitas aprak­sta es ieguvu priekšstatu par patieso sajūtu, kāda rodas ieslīgstot transā. Kādu vakaru, sēžot pie Kei­tas viņas antīkajā šūpuļkrēslā, — patiesi ārkārtīgi ērtā mēbeles gabalā — man tas izdevās. Es pa īstam nespēju pakustināt roku un sēdēju, stingi skatīda­mies uz io kā noburts. Tad teicu sev, ka roka atkal «(brīvota, pamēģināju, 1111 tā atkal spēja kustēties. I'ec tam iestāstīju sev, ka aizmirsīšu savu adresi un palikšu transā, kamēr Keita ierunāsies. Es sēdēju, pūlēdamies atcerēties adresi, un neparko nespēju to atminēties. Tas bija gan aizraujoši, gan mazliet baigi. Es paskatījos uz Keitu, kas lasīja kaut kādas Martina piezīmes, un tai pašā mirklī viņa palūkojās uz mani. Viņa pasmaidīja un vaicāja:

—   Vai izdevās?

Un es vienā acumirklī atkal atcerējos un kā vien­mēr zināju savu adresi un jutu, ka esmu atbrīvojies no transa.

—   Aha, beidzot, — es atbildēju.

Tad mēs kādu stundu pētījām naudas paraugus: sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu sakuma monētas, arī zelta, lielas, vecas banknotes, kuras diezgan bieži izlaida vietējās bankas pašas ar saviem zīmējumiem un parakstīja bankas prezidents. Vislabāk no visām man patika zelta sertifikāti, kas bija izpērkami ar zeltu; mugurpuse tiem bija oranžā krasā, tā atgādinot zeltu.

Pēc doktora Dancigera lūguma es vairs nelasīju avīzes, žurnālus un modernus romānus; es biju arī pārtraucis skatīties televīzijas pārraides un klausī­ties, radio, un tas man nesagādāja ne mazākās grūtības.

Katru dienu es sēdēju Projektā, klausīdamies, ko stāsta Mārtiņš; klēpī turēju mazu rakstāmpulti, kuras augšdaļā bija ierīce papīra piestiprināšanai. Vienu pēcpusdienu es pavadīju, nogaršojot ēdienus. Tas notika pēc lenča, kuru es pēc Mārtiņa lūguma neēdu, pavisam tukšā kafejnīcā, kurā bija tikai pavārs vidē­jos gados un doktors Rosofs. Vispirms pavārs ienesa šķīvi ar sutinātu jēra gaļu, kartupeļiem un bietēm un nolika to man priekšā. Rosofs sēdēja man pretim, pavārs stāvēja blakus galdiņam, un abi, mazliet vīp­snādami, vēroja mani. Es pa druskai nobaudīju no visa, izgaršodams un skatīdamies tukšumā kā vīnu degustators. Es nekad agrāk nebiju ēdis jēra gaļu un nezināju, kādai tai jābūt; šķita, ka tā garšo gluži labi. Taču kartupeļi un bietes nebija gluži tādi kā parasti. Es turpināju ēst, cenzdamies noteikt atšķi­rību, nu doktors Rosofs drīz vien pajautāja: Nu?

Es noriju kumosu un atbildēju:

—   Kartupeļi un bietes ir garšīgāki un aromātis­kāki nekā tie, pie kuriem esmu pieradis.

Viņi alii atkal pasmīnēja, un Oskars teica:

Astoņdesmitajos gados dārzeņus audzēja bez mākslīgajiem mēsliem, nelietojot arī insekticīdus, un sēklas 1111 dēstus speciāli neapstrādāja. Nelietoja arī nekādus konservējošus līdzekļus un piedevas.

—   Un tie ir vārīti nehlorētā ūdenī, — piebilda pavārs.

Pēc tam nobaudīju kādu saldo ēdienu, kas bija gatavots ar citādi rafinētu cukuru, tomēr garšoja tāpat kā parasti. Pēc tam apēdu mazu gabaliņu liel­lopu gaļas bifšteka, kas bija sīkstāks un nepārpro­tami garšoja citādi nekā visi citi, kurus biju ēdis agrāk. Nomēģināju brīnišķīgu saldējumu no nepas­terizēta krējuma. Un ierāvu pamatīgu malku viskija, kas bija speciāli destilēts; tas bija neatšķaidīts un stiprs.

Un tad kādu vakaru, paēdis vakariņas mājās, es nomazgāju traukus un izsviedu no ledusskapja visu, kas nebija konservēts. Tad apsēdos dzīvojamā istabā pie kāršu galdiņa un uzrakstīju vēstulītes un past­kartes visiem, kuri varētu brīnīties par manu pazušanu.

Es visiem paziņoju, ka šeit, Ņujorkā, man ar darini diez ka neveicas, un tagad, jaunā gada 4. janvāri, es, acumirklīga impulsa mudināts, esmu nopircis vecu lielu automašīnu, sakravājies un rīt aizbraucu, kamēr vēl neesmu paspējis apdomāties. Es tikai braukāšu apkārt, īstenībā nezinu, kur — varbūt došos uz kādu no rietumu štatiem, pa ceļam šo to uzzīmēdams un u/skicēdarns vai arī fotografēdams. Es rakstīju, ka pēc. atgriešanās centīšos ar viņiem sazināties. Man ļoti nepatika tā izdarīties, bet es zināju, ka, sarunā­joties personīgi vai pa telefonu, nespēšu pārliecinoši atbildēt uz jautājumiem.