Starp diviem laikmetiem

Keitijai pieder mazs antīku priekšmetu veikaliņš Trešajā avēnijā 40. ielas tuvumā. Viņas audžu vecāki — Keitija bijusi divus gadus veca, kad tikusi adoptēta, — pirms diviem gadiem abi nomiruši. Tie bijuši cilvēki jau gados, vecāki, neka būtu bijuši Kei- tns īstie vecāki. Tad viņa no Vcstčesteras pārcēlusies uz Ņujorku, strādājusi par stenogrāfisti. Darbs viņai neesot paticis, un gadu vēlāk, saņēmusi mantojumā pāris tūkstošu dolāru, viņa atvērusi šo veikaliņu. Tas nīkuļoja. Viņa sāka pārdot arī apsveikumu kartītes un ierīkoja nelielu maksas bibliotēku, tas tomēr neko nelīdzja, un mēs abi zinājām, ka pavasarī, kad izbeigsies īres līgums, viņai veikals būs jālikvidē.

Man bija žēl abu, gan Keitas, gan veikala, jo man tur patika. Es ar prieku rakņājos pa veikalu, atklājot kaut ko agrāk vēl neredzētu: varbūt zem letes kādu kastīti ar vecām politiskas kampaņas emblēmām vai arī ko jaunu, ko Keita tikko nopirkusi, piemēram, kādu admirāļa cepuri, kuru es varēju pielaikot. Un vienmēr, kad man atlika laiks vai kad, tā kā šorīt, vajadzēja gaidīt Keitu, es parasti nosēdos pie viena no viņas stereoskopiem, paņēmu vienu vai vairākas kastītes ar vecām bildītēm, galvenokārt Ņujorkas ainavām. Jo vecas fotogrāfijas man vienmēr šķitušas kā brīnums; to izskaidrot nav viegli. Varbūt jūs paši saprotat, ko es domāju. Es domāju to izbrīnu, kas mani pārņem, skatoties uz dīvaino apģērbu un zudušo ainavu, zinot, ka tas, ko redzu, kādreiz patiesi ir eksistējis. Ka šie ļaudis patiesi reiz ir dzīvojuši un smaidījuši fotoaparātam. Jūs būtu varējis ieiet šai ainavā, pieskarties šiem cilvēkiem, sarunāties ar viņiem. Jūs patiesi būtu varējis ieiet ērmotajā, vecmo­dīgajā mājā un redzēt, kas ir iekšpusē aiz durvīm, bet tagad vairs nekad to nevarēsiet.

— Ka tu vari tik ilgi nosēdēt, gandrīz nepakustē­damies, — Keita man ne vienreiz vien jautāja, •— un skatīties uz vienu un to pašu bildi?

Tas bija viens iemesls, kāpēc man palika veikals. Otrs — tas man bija palīdzējis iepazīties ar Keitu; tā ir vienīgā reize mana mūžā, kad man pietika dūšas izrīkoties tā kā toreiz.

Kādas reklāmas zīmēšanai man vajadzēja īpašu antīku galda lampu, un es aizgāju uz Kcitas veikalu un apstājos, lai ieskatītos skatlogā tieši tad, kad viņa no tā ņēma kaut ko laukā. Es palūkojos uz viņu. Viņa ir glīta meitene ar tādiem tumši brūniem vara krāsas matiem, kuriem tikai mazdrusciņ pietrūkst, lai tie būtu sarkani, un gaišiem teterraibumiņiem uz sejas. Acis, kā tas bieži piederas tādiem matiem, ir brūnas. Taču mani saistīja viņas seja, es domāju — sejas izteiksme. Tā ir seja, par kuru jau pirmaja acumirklī ir skaidrs, ka tā pieder sevišķi piemīlīgai būtnei, tas ir viss. Man viņa iepatikās uzreiz gan kā cilvēks, gan kā glīta meitene. Un es esmu pārliecināts, ka tikai tāpēc, līdzko viņa uz mani paskatījās, man pietika dūšas — pirms vē! nebiju paspējis atcerēties, ka man tās nav, — ar saliektiem pirkstiem pieskarties lūpām un cauri stiklam pamest viņai gaisa skūpstu, tai pašā mirklī aizsedzot acis. Viņa smaidīja, un, iekams es paspēju zaudēt šo jauno, man neparasto drosmi, es iegāju veikalā, pārliecināts, ka izdomāšu, ko teikt. Tā arī notika; sacīju, ka meklēju jaunu Napoleona cepuri, jo veco man atņēma. Viņa atkal pasmaidīja, kas pierāda, cik laipna viņa ir. Mēs brīdi patērzējām. Tā kā tobrīd viņa nevarēja atstāt veikalu un iedzert kopā ar mani tasi kafijas, cs ierados atkal nākamajā dienā, un mēs gājām kopā paēst pusdienas.

Es nestāstīšu visu, kas būtu sakāms par Keitu un mani. Esmu lasījis šādus pilnīgi izsmeļošus un deta­lizētus aprakstus, kuros nekas nav izlaists, un, ja tie ir labi, man tie patīk. Dažreiz es no tiem uzzinu šo to par cilvēkiem, gandrīz tāpat kā no tiešas pieredzes, un tas patiesi ir labi. Taču mans raksturs ir savādāks, tas ir viss. Es negribu un nevaru par sevi atklāt pil­nīgi visu. Man patīk tādus aprakstus lasīt, taču ne­patīk rakstīt. Katrā ziņā es nenoslēpju neko unikālu. Ja jums šad un tad šķiet, ka varat lasīt starp rindām, jums var būt taisnība un var arī nebūt. Tomēr es nerakstīšu par Keitu un sevi visu, ko varbūt varētu.

Neticu, ka tai nedēļas nogalē es būtu sevišķi daudz domājis par Rūbu un viņa priekšlikumu. Tomēr pirm­dienas pēcpusdienā divos trīsdesmit es pabeidzu savu pēdējo «jūs būsiet piemīlīgāka» skici, iegāju Frenka Depa kabinetā, noliku to uz viņa galda, pagriezos un grasījos jau aiziet, taču neizdarīju tā, man pavērās mute, un es dzirdēju pats sevi uzsakām darbu. Teicu Frenkam, ka esmu ietaupījis drusku naudas un, ka­mēr vēl nav par vēlu, kādu laiciņu pamēģināšu, vai nevaru kļūt par nopietnu mākslinieku. Tie bija meli, tomēr kaut kas tāds, par ko bieži biju domājis.

Tu gribi gleznot? -— Frcnks jautāja, atzvēlies krēslā.

—   Nē. Gandrīz visa mūslaiku glezniecība ir ab­strakta un bezpriekšmetiska.

—   Vai tad tu esi antiabstrakcionists, vai?